Zigrīda Lorence

Dzimusi Daugavpilī, beigusi Otro Dailes teātra studiju Rīgā, aktrise lielāko mūža daļu pavadīja Valmierā, līdz pat pēdējam brīdim uzticīgi kalpojot savam Valmieras teātrim un saviem skatītājiem.

      Zigrīda Lorence ļoti mīlēja savu teātri, bieži iegriežoties teātrī aktīvi interesējās par visiem jaunākajiem iestudējumiem un notikumiem savā teātrī. Šī gada aprīlī aktrise pati gatavoja Ārijas Elksnes dzejas vakaru, bet diemžēl pēkšņi sliktais veselības stāvoklis neļāva aktrisei tikties ar saviem skatītājiem.

      Nu aktīvais skatuves mūžs noglabāts pašas un kolēģu atmiņās, Zigrīda Lorence teātri spēlē citā saulē kopā ar savu dzīvesbiedru, aktieri Kārli Lorencu.

      Pirmā pieredze skatuves mākslā gūta jau bērnībā skolas dramatiskajā pulciņā. Tālāk dzīves ceļš aizvijies uz Rīgu, kādu laiku pat lavierējot starp divām augstskolām - Filoloģijas fakultātē studējot ģermānistiku un mācoties leģendārajā Dailes teātra Otrajā studijā pie Eduarda Smiļģa kopā ar Viju Artmani, Ventu Vecumnieci, Veru Gribaču, Hariju Liepiņu, Eduardu Pāvulu un citiem kursabiedriem. Pirmā loma uz Dailes teātra skatuves ir Raiņa „Ugunī un naktī", atveidojot vienu no Baltajām meitām un Spīdolas raganām.

      Absolvējot Dailes teātra Otro studiju, Zigrīda Lorence palika ārštatā. Viņa zināja, ka drīz būs iespēja strādāt Valmieras teātrī, taču viss notika gadu ātrāk (1950) nekā plānots, jo pēkšņi nācās aizvietot kādu saslimušu aktrisi, „ielecot" galvenajā lomā A. Griguļa lugā „Kramā ir uguns". Ar laiku spēlēto lomu sarakstu pamazām papildināja daudzas skaistas lomas: Tīna A. Kicberga Vilkatē pie Vīlandes teātra režisora A. Satsa, Hulija A. Kasonas Septiņos kliedzienos okeāna vidū un  Betīna G. Hauptmaņa lugā Pirms saules rieta (mēģinājumu posms šai izrādei sakrita ar laiku, kad aktrise jāfilmējās Vecāsmātes lomā kinolentē Puika, un tādēļ bieži bija jābraukā no Valmieras uz Talsiem un atpakaļ) pie režisora Oļģerta Dunkera, Soņa A. Čehova Tēvocī Vaņā Pētera Lūča režijā un vēl, un vēl. Tieši Valmiera kļuva par pilsētu, kur māksliniece satika savu dzīvesdraugu - aktieri Kārli Lorencu.

      Tāpat kā ar teātri, arī ar dzejas pasauli Zigrīda Lorence bija saaugusi jau sen - kopš pamatskolas klasēm, kad vienā solā sēdēja ar draudzeni un vēlāko dzejnieci Āriju Elksni. Vēl vairāk aizraušanās ar dzeju nostiprinājās aktiermākslas studiju laikā pie runas pedagoga Emīla Mača, aktrise guva arvien dziļāku izpratni par poēziju. Vēlāk aktrise apceļoja gandrīz visu Latviju, rīkojot dzejas vakarus, kur viņa skaidri un izjusti pasniedza Raiņa un Aspazijas, Ārijas Elksnes, Mirdzas Ķempes, Vizmas Belševicas un vēl citu dzejnieku dzeju.

      Ar nepateiktajiem Ārijas Elksnes dzejas vārdiem un pēdējiem atvadu ziediem atvadīsimies no mūsu aktrises Zigrīdas Lorences 28. jūnijā pl. 13.30 Valmieras Drāmas teātra Apaļajā zālē. No teātra aktrisi pavadīsim pēdējā gaitā uz Dīvala kapiem Valmierā.

Avots: vdt.lv