Zigurds Krūmiņš

Latvietis, spiegs Britu izlūkdienestā. Nosūtīts darbam Latvijā 1952. gadā.Sagūstīts 1955. gadā. No  9-9-1960 līdz 8-2-1962 sēdējis vienā kamerā kopā ar sagūstīto ASV spiegu F. Pauersu.

Pēc vienas no versijām- izdarījis pašnāvību nākošā dienā pēc Pauersa atbrīvošanas.

Pēc Pauersa dēla versijas - drīz pēc Pauersa atbrīvošanas atbrīvots un sarakstījies līdz pat 1972. gadam

***

F, Pauersam stāstītā versija

"Kad krievi okupēja Latviju, Zigurds Krūmiņš bija 13 gadu vecs.
Gadu vēlāk Hitlers uzbruka Padomju Savienībai un padzina Sarkano armiju
no Baltijas valstīm.

1944.g. vāciešiem atkāpjoties, ienīzdams krievus līdzīgi lielākajai daļai savu tautiešu, viņš iestājās vācu spēkos. Septiņpadsmit gadu vecais jauneklis no politikas saprata visai maz un pat neaptvēra, ka Vācija bija sabrukuma priekšvakarā. Sekoja nepārtrauktā atkāpšanās. līdz viņa vienība, pusbadā un galīgi demoralizēta, nonāca Vācijā.

1945.g. aprīli, joprojām vācu uniformā zēns nonāca britu kara gūstekņu nometnē, kur kāds līdzjūtīgs virsnieks iežēlojās par viņu un izgādāja viņam ziņneša vietu armijas štābā.Tur vēlāk viņu rekrutēja slepenajam dienestam, pārcēla uz Angliju, kur viņu apmācīja radioraidītāja apkal pošanā un labošanā. Beidzot viņš pieteicās darbam pagrīdes pretestības kustībā Latvijā un saņēma instrukcijas pārraidīt radio ziņojumus un palīdzēt ļaudīm tikt pāri jūrai uz Zviedriju."
 

"Viena no pirmajām grupām, ko 1952.g. pavasari britu tralleris pārveda uz Igauniju, sastāvēja no Zigurda Krūmiņa un Jāņa Plosa. Pēc visai dīvainiem likteņa pagriezieniemmēs uzzinājām par Krūmiņa likteni no Franča Gerija Pauera, U—2 lidotāja, kas no 1960.g. septembra līdz 1962.g. februārim bijis vienā kamerā ar Krūmiņu Vladimira cietumā" (F.G. Powers, "Operation Overflifht", New York, 1970, pp. 204 -19).

Krūmiņam pēc apcietināšanas militārais tribunāls Rīgā piespriedis 15 gadus cietumā. Gandrīz trīs gadus viņš noturēts izolācijā viens pats, pēc kam 1958.g. pārcelts uz Vladimiras cietumu. Kad tur 1960.g. nonācis Pauers, viņi abi sēdējuši divinieku kamerā Nr. 3l un kļuvuši draugi. 

Anatolijs Marčenko "Meine Aussagen" (S. Fischer, 156—158) raksta:
"Pauera apžēlošana pie mums Vladimir kā tika dzīvi pārrunāta. Mēs zinājām, ka Pauers sēdēja slimnīcas spārna otrā stāva divinieku kamerā. Dažiem bija pat izdevies kā viņu, tā viņa kameras biedru redzēt pastaigā pagalmā. Viņi stāstīja, ka abi bijuši privātās drēbēs, sejas bijušas skūtas, ne kā pārējiem, kam tās reiz pa desmit dienām apstrādāja ar "pļaujmašīnu". Pauera biedrs bija kāds igaunis vai latvietis, ar labu izglītību un labu angļu valodu. Jau laikus, kad Pauers vēl nebija ticis tiesai cauri, šis kameras biedrs sagatavots speciālam uzdevumam. Viņam bija tikusi apsolīta apžēlošana drīz pēc Pauera brīvlaišanas, ja vien izpildīs visu kā nākas. Bet ja prasības netiktu izpildītas, tad viņš sevi būtu apzīmogojis uz mūža ieslodzījumu.

Un kas tas bija par prasībām?
Pirmkārt, viņš nedrīkstēja Paveram stāstīt, kā te apietas ar citiem ieslodzītajiem, un viņam bija jāpanāk, lai Pauers ticētu, ka ar politiskajiem te apietas uz mata tāpat kā ar viņiem. Ja atgadītos kas neparasts, piem , ja pastaigas laikā kaut kur uznirtu kāds nonīcis stāvs vai no slimnīcas būtu dzirdamas vaimanas (mēs bieži tādas dzirdējām), tad amerikānis bija jāpārliecina ar kādu ticamu izskaidrojumu.
 

Otrkārt, no viņa prasīja, lai viņā cik vien iespējams maz izteiktos par dzīvi ārpusē, ar amerikāni viņam labāk vajadzēja runāt par kino, literātūru, sportu..."
 

"Un tā, dabīgi, veltīgas bija tās cerības, kādas daži ieslodzītie te loloja, ka amerikāņu lidotājs, līdzko būs atgriezies dzimtenē, stāstīs pasaulei par šo elli. Paueram par patieso cietuma dzīvi nebija ne mazākās jausmas, jo viņš un biedrs saņēma speciālu apiešanos."

Pēc Pauera atlaišanas Krūmiņš pārcelts uz parasto kameru ar parasto apiešanos kā visiem. Nākamā dienā viņš esot izdarījis pašnāvību. Bija ari cita bauma — ka viņš esot atbrīvots.
Citi atkal zināja stāstīt, ka viņi pārcelts uz citu cietumu. Es nezinu, kura no šim baumām ir patiesa."

***

vēsturnieka H. Stroda grāmatā “Latvijas nacionālo partizānu karš 1944. – 1956.” minēts: “Viena no slepenajām čekas metodēm bija viltus partizānu grupu organizēšana Latvijā, kuru mērķis bija atklāt nacionālos partizānus un pakļaut tos triecieniem. Viena no šādām grupām bija Marģera Vītoliņa (“Krusta”) grupa, kura izcēlās ar sevišķu nežēlību pret vietējiem iedzīvotājiem.”

Grāmatā autors par Vītoliņa grupas darbību nemin dokumentārus pierādījumus. Tādus nav atraduši arī Totalitārisma seku dokumentēšanas centra darbinieki.

Vienīgā zināmā epizode par M. Vītoliņa darbību specgrupā neattiecas uz bruņotās pretestības sagrāvi. Tā saistīta ar PSRS pretizlūkošanas un Lielbritānijas izlūkdienesta savstarpējās sāncensības spēli Baltijā no 1945. līdz 1956. gadam.

1945. gada beigās Lielbritānijas izlūki ziņu iegūšanai nolēma izmantot bruņotās pretestības kustību. Uzzinot par šiem nodomiem, LPSR VDM pretizlūkošana ar Maskavas akceptu radīja divas specgrupas. Tajās iekļāva operatīvos darbiniekus un aģentus kaujiniekus, kuri sevi jau bija pierādījuši, slepkavojot nacionālos partizānus. Šo grupu uzdevums bija pievilināt ārzemju izlūkus. Kad rietumnieki iekļāvās grupās, viltus partizāni viņus neitralizēja. Mežabrāļa lomā vienā no šādām grupām iejutās arī mākslinieks un grafiķis Marģeris Vītoliņš. Vienīgā epizode, kura norāda uz Vītoliņa piedalīšanos cilvēka aizturēšanā kopā ar kādu no čekas specgrupas partizāniem, ir gadījums ar Lielbritānijas izlūkdienesta aģentu Zigurdu Krūmiņu (angļu segvārds “Kurts”), kuru aizturēja 1955. gadā. Tā kā Krūmiņš vairs neiederējās spēlē pret angļu izlūkdienestu, čeka nolēma viņu apcietināt. Gadījumu, ko izstāstīja Vītoliņa pārinieks šajā uzdevumā, nav aprakstījis nedz Vītoliņš pats, nedz arī kāds cits.

Vecais specaģents kaujinieks, kuru Z. Krūmiņš pazina kā “Sašu”, stāstīja: –

Kad ņēma ciet Kurtu, piedalījāmies arī mēs ar Marģeri Vītoliņu. Ņemšana notika šādi: es, Vītoliņš un Kurts sēdējām kādā šķūnī un tukšojām divas konjaka pudeles, kuras čekisti bija iedevuši Marģerim. Viena bija parasta pudele, bet otra – karavīra blašķe ar diviem nodalījumiem. Vienā – konjaks, otrā – kāds narkotisks šķidrums. Kad piespieda podziņu blašķes apakšā, tad caur kakliņu glāzē varēja ieliet apreibinošo šķidrumu. Iztukšojām vienu pudeli (..) Metu ar aci Marģerim, lai sāk tukšot blašķīti. Kurts nezināmo šķidrumu sadzērās riktīgi, un tas iedarbojās apdullinoši. Drīz viņš izgāja no šķūņa un no krūmiem sāka lasīt neesošas odziņas.

Tur tā lieta, ka mēs ar Marģeri arī bijām “sarāvušies” narkotikas. Marģeris, iznākot no šķūņa, palika grāvī guļot. Pats es steberēju prom pa ceļu, jo man bija jātēlo bēglis. Miliča formā Kurtu nāca gūstīt slavenais bokseris Kacāns. Gūstīšana tik viegli neizdevās: Kurtam šķidrums bija devis spēku – viņš ķērās pie pistoles. Kad nevarēja to izmantot, mēģināja griezt ar žileti. (..) Ejot prom no šķūņa, uztenterēju virsū Jānim Vēveram (LPSR VDK priekšsēdētājs.– R. J.), kurš mani sūtīja palīdzēt sagūstīt Kurtu. Ar Kurtu gan tika galā Kacāns, sitot viņam ar pistoli. Vēvers tūlīt atņēma ieroci grāvī guļošajam Vītoliņam. (..) Mazliet tālāk stāvēja divas čekas mašīnas. Tur bija arī Alberts Bundulis (LPSR VDK pretizlūkošanas daļas darbinieks. – R. J.). Viņam tūlīt nodevu savu “Valteru” un, turpat grāvmalī nosēdies, bāzu pirkstu mutē, visādi mocījos, bet no reibuma vaļā netiku. Tad atceros tikai to, ka mani aizveda uz čekas ēku Stabu ielā. Priekšā bija čekisti Veļičevskis, Ķipurs un Salmanis, kurš man mēģināja kaut ko iešpricēt. Pretojos, bļaudams: “Jūs neesat nekādi ārsti!” Pateicoties iedzertajam, man bija tāds spēks, ka es viņus visus trīs atsitu.

***