Alberts Jērums
- Дата народження:
- 01.01.1919
- Дата смерті:
- 06.01.1978
- Поховання дата:
- 14.01.1978
- По батькові:
- Jēkabs
- Категорії:
- Композитор, Провідник, Піаніст
- Кладовище:
- Friedhof Brookwood, London, UK
Dzimis 1919. gadā Karulā, Igaunijā. Dzimtās mājas Purikas, bijusī pusmuiža.
Mācijās Cimzes ģimnāzijā Valkā, pēc tam Latvijas konservatorijā. Profesora Jāzepa Vītola audzēknis.
Otrā pasaules kara laikā mūzikas kritiķis laikrakstā "Tēvija" un skolotājs Rīgas valsts mūzikas skolā.
Iesaukts latviešu leģionā. Kara beigas sagaidījis Vācijā.Dzīvoja Detmoldā, strādāja par skolotāju Baltic DP Music College.
1947. gadā pārcēlās uz dzīvi Anglijā, kur vadīja latviešu korus, rīkoja trimdas Dziesmu dienas Anglijā 1949. gadā, pēc tam arī Eiropā 1964. gadā un, īsi pirms nāves, arī 1.Vispasaules dziesmu svētkus Visbijā 1979. gadā. Trīs reizes bija Kanādas latviešu dziesmu svētku virsdiriģents.
Izdevumu Latvju Mūzika, Ceļa zīmes un Latvju Enciklopēdija redakcijas loceklis.
Kā pianists pavadījis daudzus latviešu trimdas māksliniekus.
Komponējis. Darbi: Simfoniskā mūzika: Skerco simf. orķestrim, Andante sostenuto orķestrim, "Eseja" kamerorķestrim. Vokālā mūzika: 30 solo dziesmas, 2 solo dziesmu cikli - Nakts dziesmas, Saules dziesmas. 19 kompozīcijas jauktam korim a cappella, 6 - sieviešu korim a cappella un 17 - vīru korim a cappella.
Instrumentālā mūzika: sonātes vijolei un čellam. Vokāli instrumentālā mūzika: kantātes - Debesu kalējs (V.Cedriņa), 1942.; Neraudi, māsiņa! (t.dz.).
Miris 1978. gada 6. javārī Londonā.
---
Ziņas par Jērumu dzimtu pēc Alberta Jēruma radinieces Lonijas Kukuras (dz.Jēruma) sniegtām ziņām. Alberta Jēruma vecvectēvs Miķelis Jērums dzimis starp 1800. un 1805. gadu. Viņa sievas meitas uzvārds Sūna. Ģimenē izaudzinājuši divus dēlus: Jēkabu un Viļumu.
Jēkabam sievas meitas uzvārds Suliņa. Laulībā izaudzinājuši meitu un trīs dēlus, no kuriem divi krituši Pirmajā pasaules karā. Trešajam dēlam Kārlim trīs meitas, viena no tām ziņu sniedzēja Lonija Kukure.
Otrs Miķeļa Jēruma dēls Viļums laulājies ar Līzi Atpili. Ģimenē dzima dēls Jēkabs un trīs meitas: Anna (Kazaka), Ieva (Līvaka), Marīna Jēruma. Jēkabs laulājies ar Minnu Abulu. Ģimenē dēls - Alberts Jērums.
(Kukura L. Senas atmiņas par komponistu Albertu Jērumu // Universitas, 42/1978)
---
Raksts 2021.gada 6.marta lsm.lv:
Komponista Alberta Jēruma meitu Ingas un Jānas dzīvesstāsts līdzinoties Ērika Kestnera “Divām Lotiņām”, tikai latviešu vēstures līkloču versijā, Latvijas Radio raidījumam “Globālais latvietis. 21. gadsimts” atklāja Inga Jēruma. Šāda sajūta komponista meitu pavadījusi visu mūžu, jo, uzaugdamas katra savā dzelzs priekškara pusē, abas pusmāsas pirmo reizi vaigā redzējušās vien tēva bēru dienā.Komponista Alberta Jēruma meitas ir apliecinājums tam, kā pagājušajā gadsimtā mainīti un ietekmēti likteņi. Pēc Otrā pasaules kara komponists palika Anglijā, bet viņa pirmā sieva Dailes teātra aktrise Velta Krūze ar zīdaini – Latvijā. Albertu Jērumu iesauca leģionā, kad meita Inga bija tikko dzimusi. Kad bija iespēja atgriezties Latvijā, Alberta sieva Velta Krūze bailēs par vīra dzīvību, atgriežoties no leģiona Padomju Latvijā, tolaik mudināja viņu to nedarīt. Patvērumu Alberts Jērums atrada Lielbritānijā. Tikmēr aktrisi izsauca padomju varas iestādes un “mudināja” šķirties. Meita Inga Jēruma, žurnāliste un grāmatu autore, raidījumam stāstīja: “Mammai tas nozīmēja to, ka piecdesmito gadu sākumā viņa tika izsaukta uz Valsts drošības komiteju un viņai iedeva papīru, lai viņa paraksta šķiršanos, sakot – jums kā Dailes teātra aktrisei diez vai šis uzvārds ir vajadzīgs. Man tas nozīmēja, ka brīdī, kad izvēlējos žurnālistiku, es pat nesapratu, ka man kaut kādā brīdī var kaitēt tas, ka esmu Jēruma un ka man ir tāds tēvs. Bet tā tas bija, pirms es nokļuvu laikrakstā “Padomju Jaunatne”, veselu nedēļu es esot “karājusies gaisā”, pa visām instancēm tika viss kaut kas baudīts – atļaut strādāt vai ne.”
Albertu Jērumu trimdā pazīst kā cilvēku, kurš savu mūžu no visas sirds veltīja latviešu sabiedrībai. Kā norādīja Latvijā palikusī meita Inga – globālais latvietis Alberts Jērums ar savu darbību, savulaik rīkojot dziesmu svētkus ārpus Latvijas, aptvēris lielu daļu globusa.
Raksturojumu papildināja Jāna Jēruma-Grīnberga, Alberta Jēruma meita, tagad Latviešu luterāņu sieviešu teoloģu apvienības priekšsēde: “Viņš bija dziesmu svētku rīkotājs, dziesmu svētku virsdiriģents Anglijā, Vācijā, Kanādā, Amerikā. Tā bija viena lieta, ko viņš darīja. Bet viņš bija arī komponists un diriģents korim Londonā, viņš arī rakstīja daudz par mūziku visos trimdas laikrakstos, bet ne tikai. Viņam padevās forši feļetoni par dzīvi. Un Alberts Jērums bija labi atpazīstams un ieredzēts trimdas sabiedrībā. Turklāt viņam bija ļoti laba humora izjūta. Lielu lomu spēlēja tēta personība. Pēc tam, kad tētis nomira, bija ļoti daudz cilvēku, kuri teica manai mammai: “Man šausmīgi pietrūkst Alberta. Viņš bija mans labākais draugs.” Viņš pats, mans tētis, es domāju, nebūtu uztvēris, ka visi šie cilvēki ir viņa labākie draugi. Viņš vienkārši mācēja cilvēkus uzrunāt, pievilkt un uzklausīt.”
Alberts Jērums šo pasauli pameta pēkšņi. Tas notika 1978. gada sākumā, un vecākajai meitai Ingai, lai nokļūtu tēva bērēs, bija īsā laikā jānokārto formalitātes. Inga Jēruma pie vīzas toreiz, septiņdesmito gadu beigās, tika piecu dienu laikā un nokļuva Londonā. Inga tolaik strādāja laikrakstā “Padomju Jaunatne”, un, ja reiz padomju vara viņai uzticējās, acīmredzot nebija iemesla viņu nelaist aiz dzelzs mūra atvadīties no tēva.
Visprecīzāk tā laika notikumus varēs lasīt Jānas atmiņu grāmatā, kas vēl nav publicēta. Lūk, īss citāts no dzīvesstāsta:
“Lai dabūtu ārzemju pasi, Ingas rīcībā bija četras dienas. Piektdien jau vajadzēja būt Maskavā Lielbritānijas vēstniecībā pēc vīzas, jo sestdien, 14. janvārī bija bēres. Kolēģi smējušies – ko, četrās dienās tu gribi dabūt ārzemju pasi?! Cilvēki mēnešiem gaida…
Vēl nesen to visu pārrunājām, un Inga teica: “Ja Padomju Savienībā vajadzēja panākt kaut ko, kas teorētiski nav iespējams, vienīgais ceļš – rīkoties neadekvāti, pārliecināt, ka esi izņēmums. Un, protams, izmantot blatus. Jo iesniegt dokumentus ir viena lieta, bet panākt, lai tos izskata ārpus kārtas, burtiski dažu stundu laikā, nozīmē, ka tev tas process jāiekustina no ārpuses. Zinu, ka papīri atrodas VDK. Kam ir blats čekā? Hahaha! Labi izklausās, vai ne? Taču katrai daudz maz nozīmīgai iestādei bija savs čekas kurators. Palūdzu, lai mana tante, kas bija mākslas zinātniece, aprunājas ar Mākslas muzeja direktori un palūdz viņu piezvanīt savam čekas kuratoram. Direktore tā arī izdarīja, un pēc divām stundām dokumenti jau bija partijas Centrālajā komitejā. Protams, man palīdzēja tas, ka tolaik biju “Padomju Jaunatnes” propagandas nodaļas vadītāja. Varēju piezvanīt uz partijas Centrālkomiteju, un mani savienoja ar vajadzīgo priekšnieku. Varēju palūgt savam labam draugam, tobrīd partijas darbiniekam Imantam Daudišam, lai paraksta manu iesniegumu, citādi būtu jāgaida mēnesis, kamēr sanāk biroja sēde. Imants parakstīja un smējās: “Jēruma, ja tu paliksi Anglijā, es sēdēšu cietumā!” “Toties – kādas paciņas tu no manis saņemsi!” es atbildēju. Galu galā ceturtdienas vakarā devos uz Vīzu daļu pēc pases un piektdienas rītā aizlidoju uz Maskavu.”
Tālākais notika kā sapnī – Inga piezvanīja un pateica, ka brauc uz bērēm! Palūdzu savam vīram Viktoram, lai sagaida viņu lidostā. Viņš tur stāvēja ar uzrakstu “Inga Jēruma”, un viņi traucās uz “Golders Green” krematoriju. ”
Māsu pirmā tikšanās ilga trīs nedēļas, un to piepildījušas intensīvas sarunas.
Tolaik ne viena, ne otra taču nevarēja zināt, vai vēl jelkad satiksies. Tieši tāpēc sarunas bija jaudīgas un piepildītas. Trīs nedēļās izrunāta dzīve. Abas smej, ka tā bijusi laba mācība, un arī tagad satiekoties neizplūstot tukšās runās.
Inga atklāja, ka, pirms vēl Jāna pārcēlusies uz dzīvi Latvijā (Jāna ar vīru jau teju septiņus gadus dzīvo Latvijā, Staicelē), abas regulāri tikušās, jo Inga braukusi vismaz divas reizes gadā pie māsas uz Londonu. Un tad visbiežāk no lidostas līdz mājām viss svarīgākais bijis izrunāts, un māsas smējušās, ka nu Inga var doties mājup.
Trešās pakāpes brālēns Juris Jērums sarunā norādīja, ka jebkurā gadījumā agrāk vai vēlāk Jērumi būtu tikušies, jo šai dzimtai piederīgos caurvij mazliet dullums, mazliet nevienkāršums un nepārtraukta vēlme, dzinulis rīkoties, darboties, jo Jērumiem nav paredzēts mierā sēdēt.
Tiesa, ne jau pierē vai zodā slēpjas atslēga uz dzimtu. Tā ir nepārvarama vilkme būt ar savējiem un drosme uzrunāt savējos pat tad, ja nepazīsti.
Inga atzina, ka ar tēti tā pa īstam iepazinusies vien pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, kad sākusi rakstīt grāmatu par viņu – ”Olimpā bez lifta”. Jāna no Anglijas sūtīja materiālus par Alberta Jēruma darbību un viņa devumu trimdas sabiedrībai, un tikai tad Inga līdz kaulam sajutusi to, cik trimdiniekiem bija svarīga Latvijas neatkarības atgūšana.
Tā gan nākot līdzi ar kādu citu niansi – daļai trimdinieku, kuri bija visu savu mūžu dzīvojuši ar domu, ka tiklīdz Latvija būs brīva, viņi atgriezīsies, tomēr brīdī, kad tas reāli bija iespējams, nācās secināt, ka pārāk ilgs laiks aizvadīts svešumā un atgriezties vairs nav iespējams.
Jāna stāsta: “Ļoti ilgus gadus cilvēkiem, kuri bija izbraukuši, bija tā sajūta, ka, tiklīdz Latvija būs brīva, viņi sapakos savus koferīšus un atgriezīsies. Es atceros gadījumu ar savu vīramāti. Mums bija tāda saruna, tas varēja būt 1991.–1992. gads, kad viņa saprata, ka viņa to neizdarīs, jo ir pārāk ilgi nodzīvots Anglijā, ka visa ģimene ir tur un nav uz Latviju kur braukt, ka nepazīst vairs te nevienu un ka viņas vietas nepastāv. Viņai un daudziem tas bija šausmīgs šoks apzināties, ka tas, kas bija uzturējis saikni ar dzimteni, šis sapnis par to, ka tūlīt, tūlīt mēs brauksim mājās, ka tas tā nav un nebūs. Es domāju, ka tas daudziem bija ļoti, ļoti sāpīgs brīdis.”
Jāna gan ir atgriezusies Latvijā. Viņa gan arī varētu tapt uzskatīta par tādu globālu latvieti, turklāt viņa ir pirmā sieviete Anglijas vēsturē, kura ievēlēta par Lielbritānijas Luterāņu baznīcas bīskapi. Jā, Jāna kolārkreklu valkā ikdienā, un arī raidījumā tas viņai mugurā apvilkts. Jāna pati par sevi saka, ka, iespējams, ir vienīgā luterāņu bīskape, kas labprāt skatās angļu nacionālo sportu, kriketu, un runā latviešu un svahili valodās!
Tomēr šobrīd Staicele ir vieta, kuru par savu sauc Jāna. Un te arī ir zīmīgs stāsts, ka Jāna dzīvo mājā, kas celta uz māsas Ingas mammas vecāku zemes, kamēr Inga dzīvo Jānas mammas dzimtai piederošā namā. Un kā abas teic, aplis ir noslēdzies.
Māsas uzskata, ka viņu likteņi norāda uz to, cik cilvēks ir atkarīgs no lielās pasaules politikas, jo tas, ka māsas var dzīvot viena otrai teju blakus, ka abas var aizbraukt ciemos viena pie otras, nav bijis atkarīgs no pašām.
Jāna vēl piebilst – labi, ka pasaule ir tā iekārtojusi, ka mums ir brīvība, neatkarība un iespēja dzīvot puslīdz tā, kā mēs paši vēlamies.
немає місць
Iм'я зв'язок | Тип відносин | Опис | ||
---|---|---|---|---|
1 | Jēkabs Jērums | Батько | ||
2 | Lauma Jēruma | Дружина | ||
3 | Velta Krūze | Дружина | ||
4 | Mārtiņš Krūze | Свикровь/тесть | ||
5 | Marija Krūze | Свекор/теща | ||
6 | Gundars Rupais | Зять | ||
7 | Imants Elmārs Krūze | Шурин |
Не вказано події