Visvaldis Feldmanis
- Дата народження:
- 09.04.1938
- Дата смерті:
- 15.05.2017
- Поховання дата:
- 20.05.2017
- По батькові:
- Eduards
- Громадянство:
- &nbs
- Кладовище:
- Ģibuļu pagasts, Liepu kapi
Mūžībā devies tālbraucējs kapteinis, lībietis Visvaldis Feldmanis
Pavisam negaidīti ilgi un grūti plaukstošais pavasaris aizsaucis Aizsaules dārzos lībieti Visvaldi Feldmani. Vīrišķīgi šarmanto un iznesīgo kapteini labi pazina ne tikai lībiešu sabiedrība un kolcenieki. Viņš bija biežs viesis populārajā TV raidījumā «Latvji, brauciet jūriņā», par viņu ne reizi vien stāstīts presē, uzņemtas videofilmas. Visvalža Kolkas mājas durvis vienmēr bija viesmīlīgi atvērtas kolēģiem, draugiem, žurnālistiem, paziņām. Kurš ir nogaršojis Visvalža kūpinātās zivis, tas tās nekad neaizmirsīs. Kā katram pieredzējušam jūrasbraucējam Visvaldim netrūka aizraujošu stāstu par piedzīvojumiem uz jūras. Likās, ka Visvaldis ir mūžīga vērtība…
Tālbraucējs kapteinis Visvaldis Feldmanis nācis no Saunaga lībiešiem. Ciema centrā atrodas Bubieri, kurus Visvaldis sauca par dzimtajām mājām. 30. gados Bubieros saimniekoja Eduards un Emīlija Bubieri. Viņu meita Elza apprecēja zvejnieku Kārli Feldmani. Ģimenē bija seši dēli. Vecākais dēls Visvaldis Bubieros piedzima 1938. gada 9. aprīlī. Visvaldis Feldmanis pamatizglītību ieguva Mazirbes septiņgadīgajā skolā, bet pēc tam turpināja mācības Rīgas 31. vakara vidusskolā. 1957. gadā viņš ieguva tuvbraucēja stūrmaņa diplomu un sāka jūrnieka gaitas uz zvejas kuģa. 1961. gadā Visvaldis beidza Inženiertehnisko darbinieku kvalifikācijas celšanas institūta kuģu vadītāju nodaļu un saņēma tālbraucēja stūrmaņa diplomu.
Kursanta un vēlāk matroža praksei sekoja bocmaņa, tuvbraucēja stūrmaņa un kapteiņa palīga un kapteiņa, kā arī tālbraucēja stūrmaņa un kapteiņa palīga un kapteiņa amati. Visilgāk — no 1971.–1987. gadam — viņš bija refrižeratorkuģa «Tauisk» kapteiņdirektors. Tālbraucēja kapteiņa diplomu V. Feldmanis ieguva 1995. gadā.
No 1961. līdz 1963. gadam Visvaldis strādāja zvejnieku kolhozā «1. Maijs» Mērsragā, tad sekoja dienests Padomju armijā, bet no 1965. līdz pat 1993. gadam viņa darba un jūrniecības gaitas ritēja zvejnieku kolhozā «Selga» Lapmežciemā. No 1990. līdz 1993. gadam V. Feldmanis bija z/k «Selga» priekšsēdētājs. Pēc aiziešanas izdienas pensijā viņš atgriezās tēva mājās Saunagā, bet drīz vien saņēma priekšlikumu kļūt par Kolkas bākas pārvaldnieku. No 1993. gada 1. decembra Visvalža Feldmaņa dzīve bija saistīta ar Kolku. Bākas pārvaldnieka amatā viņš nostrādāja no 1993. gada līdz 2001. gadam. Pēc tam pensionētais kapteinis bija Rīgas brīvostas pārvaldes bāku daļas vecākais speciālists. Viņam un vēl sešiem darbiniekiem bija jāapkalpo 13 bākas, sešas bojas un divas navigācijas zīmes no Ainažiem līdz Miķeļtornim.
Vienā no pēdējām sarunām Visvaldis Feldmanis stāstīja:
Esmu pensionārs, bet vēl nesen katru gadu piecus mēnešus strādāju. Aizvietoju to bāku uzraugus, kuri gāja atvaļinājumā. Bākas darbojās automātiski, bet tomēr tām bija jāseko līdzi. Kādu brīdi vadāju tūristus uz Kolkas bāku. Vedu apkārt bākai, augšā gan nevienu nelaidu. Brīvajā laikā mazliet pazvejoju. Man svarīga ir arī darbošanās Līvu savienībā. Regulāri piedalos Lībiešu svētkos Mazirbē. Diemžēl zinu tikai dažus lībiešu vārdus, jo tad, kad vecāmāte ar mammu sarunājās lībiski, mēs ar brāļiem aiz stūra mēdījāmies. Par to tagad kauns…
Toties lībiešu karogu Lībiešu svētkos viņš allaž nesa ar īpašu cieņu, atbildību un godu.
Lai lībiešu karogs, Visvalža Feldmaņa cēli nests, nu plīvo arī Aizsaulē…
Baiba Šuvcāne
Pieminot tālbraucēju kapteini Visvaldi Feldmani, uzreiz nāk prātā Kolkas bāka. Lai gan ar šo vienīgo Latvijas salu ir saistīts tikai neliels kapteiņa mūža nogrieznis, to atceramies visvairāk un te atmiņu ir krietni pulkāk nekā par Visvalža jūras gaitām.
Par tām parasti viņš stāstīja pats, ērtāk izkārtojis savus viesus mājīgajā “Buru” verandā, kur ik glezna, ik fotoattēls un uz savdabīgā, stūres ratam līdzīgā bāra stiklotās virsmas izkārtotie tāljūru suvenīri stāstīja par tālbraucēja kapteiņa mūžu – smeldzīgu, piedzīvojumiem un pārbaudījumiem bagātu, apskaustu un intrigās ievērptu, jo Visvaldis Feldmanis nebija no ērtajiem, viņam bija daudz paziņu, bet maz draugu. Tikai retajam bija ļauts pa savam kārtot šo subordināciju starp izglītotu tāljūru kapteini un sauszemes dubļu bridēju, jo daudzus tā arī Visvaldis nodēvēja – par klinklūriņiem, plānā galdiņa urbējiem.
Tiešums un domu precizitāte – tā varam raksturot Kapteiņa lūkojumu uz pasauli, kurā viņam bija lemts nodzīvot 79 gadus – raibus kā dzeņa vēders, mīlot un tapt mīlētam. Veiksme zēnībā uz Doma laukuma kāpnēm sastapt toreizējo zivsaimniecības ministru Kārli Budi, panākumi pirmajos reisos, kur labi atalgotais darbs ļauj iegādāties māju Dzintaros, darbaudzinātāja talants un uzticēšanās savai komandai, kas ļāvis īstenot vispārdrošākās idejas.
Visvaldis bija romantiķis. Saunaga puika, kurš ar lībieša sīkstumu visu dzīvē sasniedzis tikai pats ar savām rokām. Mīļākais kuģis – ražošanas refrižerators “Tauiska”, kas kalpojis par radošuma laboratoriju Liepājas skartajiem – Egonam Līvam un Olafam Gūtmanim. “Tauiskā” pa klusam iebūvētajā saunā dzimušas idejas par latviešu jūrskolām, skaudro kuģniecības vēsturi un pašu darāmo, lai no kuģiem nepazustu pēdējais latvietis. Uz “Tauiskas” bija 13 tautību jūrnieki, jo 14. tautība toreiz vēl netika oficiāli atzīta. Ierakstu pasē, ka ir lībietis, Visvaldis saņēma tikai 1988. gada 25. aprīlī.
Veiksme – šo vārdu nākas atkārtot. Arīdzan mācīšanās pie tādiem jūrskolotājiem kā zemūdenes “Ronis” komandieris Hugo Legzdiņš, skolas gaitas kopā ar Bruno Zeiliņu, Kolkas bākas pārvaldība Rīgas brīvostas pakļautībā. Toreizējais Rīgas brīvostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs paša atbalstītajā filmā “Gaisma pār Kolkasragu” par Visvaldi Feldmani saka: “Visvaldis Kolkas bākā ir ieguldījis tik daudz savas enerģijas, cīnoties ar tumsas un gaismas spēkiem, labojis, atjaunojis, atgriezis bāku sabiedrības apritē.” 2016.gada Lībiešu svētkos Kapteinis svinīgi nodeva Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam Kolkas bākas zīmi, kas tai bijusi piestiprināta kopš celtniecības laikiem. Paglābis no metāllūžņu vandāļiem, lētas popularitātes un slavas kārotājiem. “Bāka pieder valstij, un arī bākas zīmei ir jānonāk valsts muzejā,” stingri pārliecināts bija Kapteinis.
Man atmiņā žurnālistes Violas Lāzo teiktais par tāljūru kapteiņiem – “viņi nav šaurā laivā sēdētāji”. Visvaldis pirmais paceļ Eiropas Savienības karogu Kolkas bākā, un stāsts par karogiem ir īpašs. Viņa “Burās” svētku reizēs mastā ir trīs karogi – Latvijas, Eiropas Savienības un lībiešu zaļi balti zilais. Vārti vienmēr bijuši atvērti gaidītiem ciemiņiem, un atbildība, ar kādu “Burās” gaidīti viesi, ir no tiesas apbrīnojama. Kad sarunās pavīd personiski motīvi, bieži vien Kapteiņa acis kļūst valgas, jo līdzpārdzīvojums teiktajam ir pārāk skaudrs. Bet tad atkal skan smiekli, kāds jūrnieku joks vai atgadījums no dzīves. “Burās” nestāstīja anekdotes, jo jūrā un krastā piedzīvotais bija daudz interesantāks, daudz aizraujošāks.
Vienmēr pietrūka laika. Kaut kas bija jāatstāj arī nākamajai tikšanās reizei. Un tā – vienmēr. Līdz brīdim, kad Visvaldis atkal satiksies ar savu Kolkas bāku. Jo, kā teica Kapteinis, katram cilvēkam dzīvē ir jābūt savai bākai…
Gints Šīmanis.
Latvji, brauciet jūriņā veidotā videofilma
"Gaisma pār Kolkasragu" dokumentāls video stāsts (2009).
немає місць
Iм'я зв'язок | Тип відносин | Опис | ||
---|---|---|---|---|
1 | Harijs Līdaks | Друг |
Не вказано події