Aleksandrs fon Meijendorfs

Dzimis Bādenbādenē 1869. gada 10. aprīlī kā jaunākais dēls Mazstraupes muižas īpašnieka un diplomāta Fēliksa fon Meijendorfa (1834-1871) četru dēlu ģimenē.

Pēc tēva nāves dzīvoja Veimārā, kur līdz 1888. gadam mācījās ģimnāzijā. Studēja Pēterburgas universitātes juridiskajā fakultātē,

1893. gadā sāka strādāt par juristu valsts dienestā.

No 1896. līdz 1897. gadam bija Rīgas apriņķa tiesas asesors. Pēc tam pārcēlās uz dzīvi Pēterburgā, darbojās Iekšlietu ministrijā, strādāja par privātdocentu Pēterburgas universitātes Baltijas tiesību katedrā.

1907. gadā ievēlēts III Krievijas impērijas Valsts Domē (1907—1912), bija Valsts Domes priekšsēdētāja biedrs (1907—1909). Krievijas impērijas Ceturtās Valsts domes deputāts (1912—1917).

1917. gadā ievēlēts Krievijas Satversmes sapulcē.  Krievijas Pagaidu valdības pārstāvis 1917. gada Stokholmas miera konferencē.

1918. gadā atgriezās Mazstraupes muižā, bet vēlāk emigrēja uz Lielbritāniju, kur bija mācībspēks Londonas ekonomiskajā skolā (London School of Economics).

1927. gadā pieņēma Latvijas pilsonību, tomēr pēc pensionēšanās dzīvoja Monrepos pilī Vīborgā (1934—1939), bet Ziemas kara sākumā atkal atgriezās Anglijā, tomēr visu laiku uzturēja kontaktus ar latviešiem.

Arī laikā, kad no viņa kāds Voldemārs Grīnbergs nopirka Mazstraupes dzirnavas, pats Aleksandrs nāca un palīdzēja Voldemāram dzirnavu pārbūbes darbos. Vēlāk Voldemāra dēla Pauļa ģimene iesaistījās padomju okupācijas vajāto cilvēku slēpšanā un atbalstīšanā.

Avots: Latvijas klusie varoņi. 2017

Londonā lielā vecumā miris barons Meijendorfs. Pirms dažiem gadiem uz Daugavas vanadžu rīkoto adventa vakaru vecākai paudzei bija ieradies liela auguma sirmgalvis — baltu bārdu, kuplām sirmām uzacīm un laipnu smaidu. "Tas mūsu barons" — paskaidroja kāda tautiete, kas dzīves novakari vada St. Agnew mājā Londonas centrā, kur iekārtota mītne dažādu tautību vecākai paaudzei. Gadījās, ka iznāca pie galda sēdēt blakus sirmajam viesim. Sākumā runājām angliski, tad vāciski un beidzot — latviski. Ciemiņš bija barons Aleksandrs Meijendorfs, kam nupat jau bija apritējuši 90 mūža gadi. Latviešu valodā esot aizmirsies viens otrs vārds, mans galda kaimiņš atvainojās, bet Pūt vējiņi gan vēl atceroties. Šis vakars viesmīlīgo vanadžu vidū nāca prātā, lasot lielajos angļu laikrakstos The Times un Daily Telegraph garos nekrologus "izcilākajam no krievu emigrantiem" baronam Aleksandram Meijendorfam, "Mūsu barons" šķīries no dzīves savā 94. mūža gadā. Meijendorfa lielākā mūža puse pavadīta trimdā, galvenokārt Anglijā. Viņa tēvs bija izcils Krievijas diplomāts, māte — princese Olga Gorčakova — inteliģenta un liberālu uzskatu sieviete. Bērnības un pusaudžu gadus Meijendorfs pavada Veimārā, kas lielā mērā ietekmē viņa humanitāro un liberālo dzīves uzskatu. Pēterpilī Meijendorfs studē tieslietas, pēc tam aiziet kara dienestā. No 1893. g. līdz 1902. g. darbojas dažādos krievu valdības departamentos, galvenokārt vērību piegriezdams zemnieku problēmām. Tajā laikā viņš iemācās latviešu valodu, lai varētu labāk izprast latviešu zemnieku vajadzības. 1907. g. viņu ievēl, kā konstitucionālo monarhistu Krievijas trešajā domē, kur tūliņ izrauga par viceprezidentu. Viņa brālēns ir ministru prezidents Stolipins. Domē Meijendorfs drīz vien izceļas ar savu atjautību, laipnību, taktu un iecietību, viņa taisnības izjūtu un aso prātu augsti vērtē kā Baltijas muižnieki, tā krievu labā un kreisā spārna ekstrēmisti. Būdams lojāls pret saviem Baltijas muižniecības biedriem, viņš tomēr nepievienojas pēdējo iedomai, ka viņi ir valdošā šķira. Pirmā pasaules kara laikā, jau 1916. g. Meijendorfs skaidrāk kā citi saredz krievu armijas sabrukumu. Viņa pārdomātos padomus valdība neievēro, kas viņu sarūgtina. Kerenska laikā Meijendorfs uzņemas vēstnieka pienākumus Londonā, bet revolūcijas sajukumā nekad vēstniecības vadību neuzņemas. Kad 1919.g. Londonā ierodas Latvijas pirmais ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics, barons Meijendorfs sniedz viņam derīgus norādījumus, kur un pie kā griezties jaunās valsts lietas kārtojot. Kopš tā laika Meijendorfs dzīvoja Anglijā. Viņš lasīja lekcijas Londonas universitātē. 1930. g Durhamas universitāte ievēlēja viņu par goda doktoru. Meijendorfs sarakstījis vairākus darbus, starp tiem arī Barona Štāla diplomātiskās korespondences. Štāls bija Meijendorfa tēvocis un Krievijas vēstnieks Londonā no 1884. g. līdz 1902. g. Vēl līdz 80. dzīves gadam Meijendorfs ik dienas, ziemu un vasaru, gāja jūrā peldēties. Viņa gars bija modrs un dzīvs līdz pat pēdējiem gadiem. Meijendorfs labprāt uzturēja sakarus ar latviešu sabiedrību, un bija Latvju biedrības Lielbritānijā biedrs no tās dibināšanas dienas. Pēdējo reizi sirmo baronu redzējām savā vidū Kārla Zariņa bērēs, pagājušā pavasarī. Dvēseles aizlūgumu par aizgājušo noturēja februārī krievu trimdas pareizticīgo baznīcā Londonā, un tajā līdz ar
citiem garīdzniekiem piedalījās mūsu pareizticīgo prāvests Grāmatiņš, noturot liturģiju latviešu valodā. Arī koris daļu dievkalpojuma izpildīja latviešu valodā, kas nelaiķim bija tik mīļa. Aizlūguma dievkalpojumā bija klāt Latvijas lietvedis T. V. Ozoliņš ar kundzi, sūtņa atraitne un meita u. c. Izvadīšanas dievkalpojumā piedalījās Latvijas sūtniecības sekretārs P. Priedītis. Nelaiķi pārveda apbedīšanai uz Devonu, kur jau atdusas viņa dzīvesbiedre.

Avots: Latvija Amerikā, 14.03.1964