Rūdolfs Cīmurs

No 1944.gada novembra līdz 1946.gada novembrim bija Jāņa Zvaigznes, bet no 1946.gada novembra līdz 1951.gada novembrim - Dreijalta nacionālo partizānu grupas dalībnieks. 1952.gadā arestēts, atbrīvots 1967.gada oktobrī.

Avots: Harijs Grāvis "Adzele-Gaujiena..."

***

R.Cīmurs ir pieminēts H.Grāvja darbā "Adzele-Gaujiena, 1111-2011"

1944.g. (58. lpp.)
Gaujienas un Trapenes pagastā izveidojās vairākas savstarpēji vieši saistītas mežabrāļu grupas. Pirmie nelegālisti Gaujienas mežos parādījās jau 1944. gada novembrī. Tie bija Sarkanās armijas dezertieri Jānis un Antons Zvaigznes, Rūdolfs Cīmurs un bijušie policisti brāļi Rūdolfs un Edgars Jāņkalni. Viņi visi bija kaimiņi, kuri netālu no savām mājām Dārzciema mežā uzcēla bunkuru, sāka apstaigāt neseno kauju vietas un vākt pamestos ieročus.
Pavasarī pēc lielajiem ziemas arestiem viņiem piebiedrojās jauni vīri - bijušie brīvprātīgie leģionāri brāļi Mārtiņš un Andrejs Zvaigznes, Jāņkalnu trešais brālis Gaujienas vidusskolas algebras un fizikas skolotājs Elmārs Jāņkalns, kurš'bēga mežā, jo nespēja izturēt čekas teroru, pieprasot uzrādīt brāļu slēptuvi, un poļu laukstrādnieks, Sarkanās armijas dezertieris Henrihs Konetko. Grupas vadību uzņēmās Jānis Zvaigzne. 
Otrā grupa veidojās Umalnieku un Mežciema apkārtnē. Kā atceras Maigonis Lapacinskis, 1945. gada februārī bija arestēti bijušie šucmaņi Priede, Celmiņš un Ķēre, bet Rudzītis, Ludeks, Tomiņš, Ekurs, Vigants, Paiķēns, Dimdiņš un Dreijalts pazuda bez vēsts. Viņus par gaidāmajiem arestiem bija brīdinājis istrebiķeļs un pagasta milicijas pilnvarotais Voldemārs Tauriņš ar dēlu istrebiķeļu un pionieru vadītāju Alfrēdu Tauriņu. Par mežā iebēgušo komandieri kļuva Gaujienas ģimnāzijas bijušais vēstures skolotājs Arsēnijs Dreijalts.
Ar gaujieniešiem cieši bija saistīti Gaujas pretējā krasta mežabrāļi Zvārtavas pagastā. Šeit nebija pastāvīgas grupas. Vīri dzīvoja savās mājās vai to tuvumā, bet uzturēja savstarpējus sakarus.
Trapenes pagasta mežā izveidojās mežabrāļu grupiņa, kurā iekļāvās bijušie policisti Ēriks Liepiņš, brāļi bijušais pagasta vecākais Oskars Kaksis un skolotājs Arvīds Kaksis, kā arī Sarkanās armijas dezertieris Jānis Dzenis. Viņiem piebiedrojās kalncempieši bijušie policisti Ēvalds Lāčgalvis un Pēteris Dubinskis. Maijā pievienojās arī skolnieks Jānis Zunte.
Starp grupām ātri izveidojās cieši sakari, un par mežabrāļu kopīgo līderi izvirzījās Arsēnijs Dreijalts.

1945.g. (107. lpp.)
1945. gada 19. oktobrī Igaunijā veiktajā pretpartizānu operācijā netālu no Mustjegi upes krita igaunis Ēvalds Kondi, bet uz Latvijas-Igaunijas robežas gāja bojā mežabrālis Oskars Molders. Izdzīvojušais Alfrēds Kārmans devās iekšā Latvijas teritorijā, kur viņam izdevās aizbēgt no čekistiem un, gūstot smagu ievainojumu kreisajā rokā, nonākt pie latviešu mežabrāļiem. Kārmans nonāca mežabrāļu bunkurā Kaulezera purva malā, kur partizāni mēģināja viņu ārstēt paši, taču stāvoklis strauji pasliktinājās un ievainotajā rokā sāka attīstīties gangrēna. Glābt ievainoto varēja tikai kvalificēta ārsta palīdzība.
Tā kā Smiltenes pilsētas slimnīcas vadītājs Arnolds Janavs pats nevarēja braukt uz Gaujienu ar ķirurģijas instrumentu somu, jo tas radītu aizdomas, viņš lūdza to izdarīt slimnīcas ķirurģijas māsai Lidijai Rozei un medmāsai Ausmai, kuras piekrita. Uz partizānu atbalstītāja Augusta Pēķa mājām Gaujienas pagasta Torņkalniem Rozi un viņas kolēģi aizveda mācītājs Pauls Birzulis. Savukārt partizāni turp aiznesa ievainoto.
Operācija partizānu kabatas bateriju gaismā notika turpat, Torņkalnu siena šķūnī. Ievainoto piesēja pie dēļiem un medmāsa Ausma viņu ar hloroformu iemidzināja. Kā atceras Roze, amputācija ķirurģiski nav sarežģīta operācija, un tā bija paveikta ar divu vīru piepalīdzēšanu. Viens no tiem - Rūdolfs Cīmurs, kurš vēlāk atcerējās, ka tā vairāk līdzinājās malkas zāģēšanai, - no redzētā bijis tuvu samaņas zaudēšanai, bet ar ožamā spirta palīdzību viss beidzies veiksmīgi. Pēc operācijas Kārmanam komplikāciju nebija. Pēc pāris dienām temperatūra sāka kristies un viņš nāca pie samaņas.

1945.g. (125. lpp.)
1945. gada novembrī Dreijalta grupa sāka celt bunkuru Cirgaļu pagastā, mežsarga Rauskas apgaitā esošā izdegumā. Taču negaidīti legalizējās partizāns Rūdolfs Cīmurs, un mežabrāļiem nācās pamest nepabeigto bunkuru un drošības dēļ pārvākties uz citu vietu. Novembra beigās Dreijalta grupa uzcēla sev ziemas bunkuru Gaujienas pagasta Kaulezera purva Melnajā salā. Te grupa nodzīvoja līdz decembra vidum, kad Dreijalta partizāni, atstājuši uz vietas ziemot Zvaigznes grupu, pārcēlās uz Trikātas pagastu, kur par mežsargu strādāja partizānu komandiera Dreijalta tēvs Kārlis Dreijalts.

1945./1946. g. ziema/pavasaris (153. lpp.)
Gaujienas un trapenes pagastā šajā laikā turpināja darboties trīs partizānu grupas. Gaujienas pagastā Dārzciema mežā netālu no Igaunijas robežas turpināja bāzēties Zvaigznes grupa - četri brāļi Jānis, Antons, Mārtiņš un Andrejs Zvaigznes, trīs brāļi Rūdolfs, Edgars un Elmārs Jāņkalni un Rūdolfs Cīmurs. Pavasarī viņiem pievienojās Laimonis Elstiņš un no aresta bēgošās partizānu Elmāra Jāņkalna un Antona Zvaigznes draudzenes gaujienietes Biruta Bērziņa un Ilga Skare. Viņas grupā nodzīvoja līdz pat rudenim, kad aizbrauca slēpties uz Rīgu. Grupā līdz pavasarim nodzīvoja iepriekšējā rudenī ievainotais igauņu partizāns Alfrēds Kārmans ("Paulis"). pēc tam viņš atgriezās Igaunijā. 1946. gada pavasarī Gaujienas un Trapenes mežos trijās grupās bija 30 partizānu.

1946. g. (170. lpp.)
1946. gada rudenī no smilteniešu grupas legalizējās astoņi partizāni, no gaujeniešu grupām - deviņi un no sinoliešu grupām - arī deviņi vīri, kopā 26 cilvēki. Vēl četri dažādu iemeslu dēļ aizkavējušies gaujeniešu vīri legalizējās 1947. gadā. Līdz ar to kopumā pēc LNPA Ziemeļaustrumu Vidzemes štāba pavēles bija legalizējies aktīvo grupu 30 dalībnieku. Zvārtavieši Herberts Druviņš un Kārlis Čavars, kā arī gaujenieši Jānis Zvaigzne un Rūdolfs Cīmurs aizgāja nelegālistos un sāka slēpties savu vecāku un radu mājās ierīkotās slēptuvēs.

1949. g. (228. lpp.)
Pēc 1949. gada deportācijām, kurās bija aizvesti daudzi partizānu atbalstītāji, agrākajai Dreijalta grupai (kas no tās bija palicis pāri) radās grūtības ar pārtikas sagādi. Tāpēc grupa iegāja Igaunijas teritorijā, kur mežabrāļi piekāva un aplaupīja kādu igauņu komunistu. Savukārt 29. aprīlī Trapenes pagastā partizāni Zunte un Tauriņš nošāva jauno mežsargu Gunāru Sīmani, kurš bija iecelts amatā pēc tam, kad uz Sibīriju bija deportēts agrākais mežsargs - partizānu atbalstītājs.
Pēc mežsarga nogalināšanas grupa Trapenes pagastu atstāja un devās uz Cirgaļu mežiem. Šeit mežabrāļi satikās ar kaimiņu grupas komandieri Kārli Mūsiņu, kurš bija sācis pulcināt visus apkārtnes partizānus ar mērķi rīkot atriebības uzbrukumus pret deportācijās vainīgajiem sarkanajiem aktīvistiem. Gaujenieši nekavējoties pievienojās "Kārļa" grupai. Turpmākajos gados šī grupa kļuva par spēcīgāko un agresīvāko partizānu formējumu Ziemeļvidzemē. Vēl tikai vienu reizi - apmēram 1949. gada jūnijā - četri no Dreijalta grupas aizgājušie partizāni sameklēja savu bijušo komandieri un centās viņu pierunāt pievienoties aktīvajai "Kārļa" grupai, bet Dreijalts atteicās.
Grupas bijušais komandieris Arsēnijs Dreijalts vienatnē pārziemoja bunkurā Veras mežā. Pavasarī pēc deportācijām viņam pievienojās agrākais cīņu biedrs Zvaigznes grupas komandieris Jānis Zvaigzne, kurš kopš savas grupas legalizēšanās 1946. gada rudenī bija vienatnē slēpies savu vecāku māju Nigļu kūtī ierīkotā slēptuvē. Pēc vecāku, sievas un bērnu deprotācijas viņš bija spiests atgriezties mežā. Nedaudz vēlāk abiem piebiedrojās Zvaigznes grupas bijušais partizāns Rūdolfs Cīmurs, kurš kopš grupas lielākās daļas legalizēšanās bija slēpies kritušā partizāna Ēvalda Tomiņa tēva Romerta Tomiņa mājās Kalamecos, bet pēc viņa deportēšanas arī bija spiests meklēt patvērumu mežā. Taču viņš, uzturēdams sakarus, pārsvarā slēpās vienatnē.

1951. g. (269. lpp.)
1951. gada pavasarī, zaudējis cerības par drīzām pozitīvām pārmaiņām, no Dreijalta grupas uz Rīgu slēpties aizbrauca Rūdolfs Cīmurs. Viņam bija nelegāli dokumentu uz Valentīna Andrīša vārda, kurus to īpašniekam 1948. gadā Cīmura vajadzībām bija nozadzis partizānu atbalstītājs Roberts Tomiņš. Rīgā Cīmurs iestājās darbā pārvietojamajā mehanizētajā kolonnā, tādējādi gūdams iespēju atrasties nepārtrauktā kustībā un jaukt čekistiem pēdas.

1952. g. (282. lpp.)
1952. gada lietainā vasara pagāja mierīgi, bez sadrusmēm un starpgadījumiem. Taču galvenie tālaika notikumi risinājās Rīgā, kur slēpās vairāki bijušie Gaujienas grupas partizāni. Šeit no 1948. gada ar viltotiem dokumentiem uz Elmāra Zeltiņa vārda slēpās bijušais Zvaigznes grupas partizāns Elmārs Jāņkalns un no aresta izbēgusī Biruta Bērziņa, kurai savukārt bija dokumenti uz Annas Laukas vārda. 1951. gada rudenī uz Rīgu aizbrauca slēpties partizāns Rūdolfs Cīmurs, kurš līdz tam bija darbojies kopā ar Arsēniju Dreijaltu un Jāni Zvaigzni. Viņam bija viltoti dokumenti uz Valentīna Andrīša vārda.
Tā kā Elmāra Jāņkalna (Zeltiņa) viltotajos dokumentos bija norādīts 1931. dzimšanas gads, 1951. gada rudenī viņu iesauca Padomju armijā un aizsūtīja uz Maskavas apgabalu. 1952. gada 9. augustā Zeltiņu arestēja armijas pretizlūkošanas daļa.
Savukārt Rīgā 5. augustā arestēja Birutu Bērziņu. Acīmredzot viņi bija izsekoti, kontrolējot karavīru saraksti. Saistībā ar viņiem 15. oktobrī arestēja Rūdolfu Cīmuru. Rezultātā čekistiem beidzot izdevās piekļūt Dreijalta grupas atbalsta bāzei, jo no Cīmura bija izsisti 10 partizānu atbalstītāju vārdi.