Laimonis Jaukulis

Padomju okupācijas varas represīvās iestādes nerimās, meklējot aizvien jaunus un jaunus upurus. Šajā sakarā zīmīgas ir 1949. gada 25. martā kopā ar vecākiem, jaunāko brāli un māsu izsūtītā Laimoņa Jaukuļa atmiņas. "Manu vecāko brāli Jāni nepaņēma, jo viņš mācījās Rīgā Politehniskajā tehnikumā. Jānis dzīvoja Rīgā. Viņš jau bija no laukiem izrakstījies. Brālis palika Latvijā. No mūsu ģimenes paņēma tikai jaunāko brāli un māsu.

Kad es šopavasar lasīju savu arhīva lietu, varēja redzēt, ka toreiz, 1953. gadā, čeka Jāni ir meklējusi un gribējusi par katru varu izsūtīt pie vecākiem uz Sibīriju. Tomēr tai brāli neizdevās Latvijā atrast, jo viņš bija izrakstījies no Rīgas dzīvesvietas un citur nebija pierakstījies. Dokumentos var redzēt, cik cītīgi viņi ir meklējuši, cik tur nav visādu liecību — no Valmieras rajona divreiz atbildējuši, ka nav tāds pierakstīts, tad vēl redzama Novika rezolūcija: "Naiķi i vislaķ" ("atrast un izsūtīt"). Tie ir interesanti dokumenti, kuri paliks vēsturē.

Īstenībā brālis jau bija paņemts — toreiz, 1950. gadā, viņu iesauca armijā. Viņš dienēja tepat, Latvijā — laikam Ādažos vai Carnikavā. Jāni paņēma armijā tad, kad čeka viņu sāka meklēt. Kad brāli demobilizēja, viņš jau bija 2. grupas invalīds — viņš armijā saslima ar tuberkulozi. 1953. gadā manu vecāko brāli meklēja arī Sibīrijā. Es atceros, tēvs stāstīja, kā vienu vakaru viņu bija izsaukuši uz komandantūru un komandants jautājis: "Kur jūsu dēls? Dodiet adresi!" Tēvs teicis: "Nezinu, kā viņš aizbrauca uz Rīgu, tā nav licis zināt." Kaut gan zināja gan, mēs sarakstījāmies, bet nevarēja jau to teikt. Arī no Tomskas apgabala čekistiem atbildējuši, ka Jāņa adresi nav izdevies uzzināt, kaut gan īstenībā viņš tajā laikā dienēja. Vienīgā laime, ka čeka to neatklāja, jo tad brāli būtu aizturējuši. (..)

Pēc demobilizācijas no armijas Jānis dzīvoja Rīgā. 1955. gadā viņš pats aizgāja uz to pārvaldi ar iesniegumu, lai atbrīvo vecākus un brāļus. Tēvam tobrīd jau bija 68 gadi. Brālis rakstīja, ka viņš apņemas uzturēt gan tēvu, gan brāļus, gan visu ģimeni, lai tikai ļaujot viņiem atgriezties. Tie iesniegumi visi ir saglabājušies. Lūk, kopija no viņa invaliditātes apliecības, kad viņš jau skaitījās padomju armijas karavīrs. Tomēr čeka uz iesniegumiem nereaģēja, lai gan prom arī vairs nesūtīja. (..) Izsūtījumā mēs ar brāli pastāvīgi uzturējām sakarus. Viņš 1955. gadā atbrauca uz Sibīriju ciemos — viesojās pie mums divas nedēļas un pēc tam aizbrauca atpakaļ uz Latviju. Tad jau neviens viņu vairs neaiztika ne tur, ne šeit."

Avots: http://lpra.vip.lv/l_neimane.htm

Vilcienā uz izsūtījuma vietu brauca kopā ar Gaujienas vidusskolas biedru Indriķi Liepiņu.