Inārs Beļickis

!4.09.1931. dzimis Jelgavas apriņķa Vadakstes pagastā. 

Pedagoģijas profesors, kādreizējais fizikas skolotājs un direktora vietnieks mācību darbā Rīgas 1.vidusskolā, ilggadējais IM RSKCI direktora vietnieks, pedagoģijas grāmatu autors. 

Avots: /Diena,2011.,17.08.Nr.190./

Inārs Beļickis piedzima 1931.gada 14.septembrī kārtīgā Brīvās Latvijas robežsarga Kārļa Belicka un Ernestīnes Beļickas ( dzim Deķīte) ģimenē kā 3.berns.

Inārs mācījiās vairākās pamatskolās Augstkalnē, Vilcē, Vadakstē, skolas gaitas vienu gadu pārtrūka, kamēr ģimene atradās kara laika bēgļu gaitās Vācijā.Auces vidusskolu Inārs beidza1951.gadā, tad iestājās Rīgas pedagoģiskajā institūtā un Jāzepa Mediņa mūzikas skolā, vienlaikus strādājot Latvijas Ģeofiziskās observatorijas Radiolokācijas stacijā, kura, kā izrādījās, bija slepens objekts un viņu no šī darba atlaida, jo netika dota vajadzīgā atļauja dēļ bēgļu gaitām Vācijā.Citus darbus un studijas apvienot neizdevās, Ināru iesauca armijā, neņemot vērāpavājināto redzi.Viņš dienēja Baltkrievijā, Sluckā tanku divīzijā par vecāko radistu, vēlāk divīzijas štābā, kur augstu vērtēja viņa ļoti labo, skaidro, precīzo un saprotamo telegrāfista māku.Tur derēja Ināra muzikalitāte un ritma izjūta.Pēc armijas, 1960.gadā, Inārs kā fiziķis beidza Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti.

Drīz pēc Universitātes beigšanas Inārs Beļickis apprecēja savu kursa studenti Laimu Mucenieci.

No 1960.līdz 1967.gadam Inārs strādāja Rīgas 1.vidusskolā ( tagad Rīgas Valsts 1.ģimnāzija) par direktora vietnieku mācību darbā un fizikas skolotāju.

No 1967.līdz 1974.gadam ,-LPSR Izglītības MInistrijas Republikāniskajā skolotāju kvalifikācijas celšanas institūtā ( RSKCI)par direktora vietnieku mācību darbā.

1973.gadā Inārs beidza PSRS Pedagoģijas zinātņu akadēmijas aspirantūru, aizstāvēja pedagoģisko zinātņu kandidāta disertāciju un tad strādāja par Pedagoģijas,vēlāk Izglītības attīstības institūtā par Pedagoģijas un psiholoģijas katedras vadītāju: 

Docents no 1985.gada.

1988.gadā Inārs bija gatavs aizstāvēt savu pedagoģijas doktora disertāciju "Sistēmpieeja skolotāju kvalifikācijas pilnveides procesā".

Profesora godā kopš 1992.gada.

Inārs aktīvi piedalījās Atmodas kustībā, bija institūta Tautas Frontes grupas priekšsēdētājs, kā delegāts 1989.gadā piedalījās Latvijas Tautas Frontes (LTF) dibināšanas kongresā.

Inārs pensionējās no Latvijas Izglīrības  un zinātnes ministrijas ISEC vecākā referenta amata 2001.gadā.

Vīņš bija Luda Bērziņa starptautiskā prēmiju konkursa laureāts 2000.gadā.

Ināram mūža laikā bija apmēram 50 nozīmīgas publikācijas.Viena no grāmatām-"Skolotāju kvalifikācijas pilnveide"(1986.) bez autora atļaujas tulkota krievu valodā.Ināra galvenās intereses bija skolotāju mācību prakse, didaktika, visu veidu un tipupedagogu, tostarp arī skolu vadītāju, profesionālās izglītības pilnveide, salīdzinošā pedagoģija ( izglītības paradigmas un to maiņa),pedagoģijas terminoloģija, pedagogu tālākizglītības sistemoloģija un vienotas pedagogu kvalifikācijas pilnveides sistēma. Ināra pētījumi bija iekļauti tā laika augstākajā grupā. Inārs Beļickis ir arī pirmās latviešu valodā izdotās Pedagoģijas terminu skaidrojošās vārdnīcas līdzautors, uz viņa darbiem pedagogi turpina joprojām atsaukties. Pārvaldīja latviešu, vācu, krievu un zinātnisko angļu valodu.

Ināra vaļasprieki bija auto, ceļojumi, mūzika (klavieres) , daiļliteratūra, vasarnīcas būvēšana, biškopība u.c.

Inārs bija īsts ģimenes cilvēks, tāpat kā viņa vecāki, Inārs un Laima kopā vadījuši vairāk nekā 50 savas laulības gadus, uzaudzinājuši un izskolojuši meitu Inesi un dēlu Armandu.Inārs ir daudz darījis arī savu mazdēlu Edgara un Arta audzināšanā.

Inārs Beļickis ir bijis ļoti vispusīgs, inteliģents, muzikāls; sarežģītās dzīves situācijās mierinājumu viņš guva, klausoties klasisko mūziku.

Inārs bija domātājs-jaunībā rakstījis pat dzeju un noveles; viņš bija radošs, uzņēmīgs un nebaidījās apgūt un strādāt jebkurus darbus-pats uzcēla un iekārtoja vasarnīcu ( ar dēla palīdzību) un cerēja to pārveidot par kārtīgu māju un...būdams pazīstams ar biškopību jau no bērnu dienām, ilgus gadus kopa bites, kuras nu palikušas bez sava saimnieka.

Pensijas gadus Inārs kopā ar kundzi Laimu pavadīja vasarnīcā un Imantas dzīvoklī, abas vietas savienodams ar auto, ka arī pats līdz pēdējai dienai vadīja un kopa.Garos ziemas vakaros Inārs tulkoja grāmatas no vācu un angļu valodas par ekonomikas tēmām, kuras tagad lasāmas Starptīklā.

No 2003.līdz 2011.gadam rakstījis datorā un pārveidojis Beļicku dzimtas hroniku, kas stāsta notikumus 300 gadu laikā, skarot vairāk nekā 200 cilvēku likteņstāstus, šis darbs tagad papildināms nākamām paaudzēm.

Ināru un Laimu Beļickus varam pieskaitīt pie Latvijas vīndariem, jo viņi nu jau gadus desmit taisīja vīnu no upenēm, vīnog-ērkšķogām un jāņogām, vislabākais tomēr izdevās no aronijām ar cidonijām.

Ināra Beļicka aiziešana  ir bijusi karaliska- siltā saulainā vakarā , strādājot savā dārzā, ne katrs to nopelnījis, ne katram tas ir lemts...Tas notika pirmdien 2011.gada 15.augustā.

Tuvinieki

Avots : Tuvinieku informācija