Kārlis Ozols
- Дата народження:
- 07.05.1882
- Дата смерті:
- 23.06.1941
- По батькові:
- Viļums
- Категорії:
- Дипломат
- Громадянство:
- латиш
- Кладовище:
- Встановіть кладовищі
Kārlis Ozols bija viens no Latvijas sākumposma pirmajiem diplomātiem gan valsts veidošanās procesā, gan arī aktīvs saimnieciskās neatkarības veidotājs Latvijas satiksmē ar lielinieku Krieviju. K.Ozols bija patiess savas jaundibinatās valsts patriots.
Vecpiebalgas Veļķu pagasta Smitēnu mājas lauksaimnieku Viļuma un Annas dēlam Kārlim šūpulis kārts 1882. gada 7. maijā. Pabeidza Irlavas skolotāju semināru. Sekoja ceļojums uz tālo Ufu Baškīrijā, lai absolvētu turienes mērniecības skolu. Reālskolu jaunais vidzemnieks pabeidza Pēterburgā, bet Politehnisko institūtu — Rīgā, 1914. gadā saņemot inženiera tehnologa goda diplomu
1914. un 1915. gadā K. Ozols bija inženieris Krievijas Satiksmes ministrijā un šā resora pārstāvis vairākās Petrogradas fabrikās.
1915. gadā saņēma Kara ministrijas galvenās artilērijas pārvaldes komandējumu uz ASV, kur vajadzēja kārtot dažādus abu zemju sadarbības jautājumus un šajā sakarā apmeklēt daudzus amerikāņu, kā arī Kanādas uzņēmumus.
1918. gadā K. Ozols nodibināja Krievu inženieru biedrību Amerikā un tika ievēlēts par tās pirmo priekšsēdētāju.
K. Ozols rakstīja par Latviju amerikāņu un turienes latviešu presē, kontaktējās un sadarbojās ar tautiešu organizācijām. Amerikas latviešu pirmajā nacionālajā kongresā 1919. gadā viņu ievēlēja par Jaunās pasaules latviešu delegātu uz Parīzes miera konferenci. Tur viņš kādu laiku strādāja par Latvijas delegācijas saimniecisko atašeju, rūpēdamies par ASV palīdzību savai valstij. Lai to saņemtu, delegācija griezās ar vēstuli pie Savienoto Valstu prezidenta Vilsona. Pirmā atbilde bija Amerikāņu palīdzības administrācijas vadītāja Hūvera paziņojums, ka dots rīkojums amerikāņu kuģim, kas atrodas Baltijas jūrā, izkraut 1200 tonnu miltu Liepājas ostā. Nākamais solis bija palīdzība Latvijas bērnu ēdināšanā un armijas apgādē ar medikamentiem. Šos jautājumus lielākoties prasmīgi kārtoja K. Ozols.
1920. gada 10. aprīlī Latvija valdība pilnvaroja K. Ozolu strādāt par tirdzniecības atašeju Ziemeļamerikā. Sabijis vizītē pie ASV valsts sekretāra Kolbija un nodevis viņam paša sagatavotu materiālu” Krievijas problēmas” , publicējis vairākus rakstus žurnālos “American Industries” un “The Annalist”, kā arī citos izdevumos. K. Ozolam uzturoties aiz okeāna, par Latviju ieinteresējās arī nākamais ASV viceprezidents Kūlidžs. Kad viņu ievēlēja augstajā amatā, apsveicēju vidū bija arī K. Ozols, pēc tam saņemot šādu atbildes vēstuli, kurā Kalvins Kūlidžs pateicās par sev veltīto uzmanību, laipno apsveikumu un laba vēlējumiem, piebilstot, ka vēlas atbildēt ar to pašu: “It was exceedingly thoughtful of you to send me such a gracious message. I want to thank you for your kind wishes which I assure you I reciprocate. Cordially yours — Calvin Coolidge” (angl.— “Jaunākās Ziņas”, 1923, 3. aug.).
Izkārtojis turpmākos ekonomiskos kontaktus starp Latviju un ASV, viņš 1920. gada 21. septembrī atgriezās dzimtenē.
Ar Ministru kabineta 1920. gada 22. oktobra lēmumu K. Ozols tika iecelts par reevakuācijas komisijas priekšsēdētāju Latvijas sūtniecībā Maskavā. Pamatojoties uz 1920. gada 11. augustā noslēgto Latvijas un Krievijas miera līgumu, komisijai, kurā strādāja 19 cilvēki, vajadzēja gādāt par kara laikā uz Iekškrieviju aizvesto Latvijas īpašumu atdabūšanu. Tas nebija viegls uzdevums, jo otrā puse nebūt negribēja atdot visu pienākošos. Nebūdams apmierināts ar sava darba rezultātiem, K. Ozols lūdza atbrīvot viņu no reevakuācijas komisijas priekšsēdētāja pienākumiem, ko valdība 1921. gada 15. jūlijā arī izdarīja.
1923. gada 28. augustā ar Valsts prezidenta Jāņa Čakstes rīkojumu K. Ozols tika iecelts par Latvijas ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Krievijā. 14. septembrī viņš ieradās Maskavā un drīz pēc tam iesniedza savus akreditācijas dokumentus PSRS Centrālās izpildu komitejas priekšsēdētājam Mihailam Kaļiņinam. Ceremonija notika Kremļa lielajā pilī, kur K. Ozols ieradās Ārlietu tautas komisariāta protokolšefa Florinska un Latvijas sūtniecības atbildīgo darbinieku pavadībā. Pieņemšanā piedalījās ārlietu tautas komisārs Čičerins, CIK sekretārs Jenukidze, padomju sūtnis Latvijā Aralovs un citas oficiālas personas.
1924. gadā sūtnis konfidenciālā ziņojumā Latvijas Ārlietu ministrijai rakstīja: “Dzīvojot Maskavā un vērojot, kā rīkojas komunistu partija, kādus līdzekļus un dzelzs enerģiju viņi izlieto, lai nostiprinātu savu varu, nevar nenoskatīties ar nožēlošanu, kā uz mūsmāju partiju sīkiem un maziem strīdiem un nesaprašanām, tā arī uz lielvalstu līdzšinējām attiecībām ar Krieviju. Sīkumos un savstarpīgā sacensībā neredz, ka ienaidnieks, izrādīdams vienotu fronti, paliek arvien stiprāks. Kamēr Eiropai un Amerikai nebūs vienādi ieskati par komunismu un viņa briesmām un nebūs nodibināta vienota fronte (..), lielniecisms turpinās attīstīties un apdraudēs visu pasauli.”
Vēl kritiskāks K.Ozols bija 1926.gada 27.janvāra vēstulē Valsts prezidentam J. Čakstem: “Eiropā līdz šim vēl valda šī aplamā doma, ka lielinieki pamazām eiropeizējas. Krievija ar savām kājām un milzu rumpi guļ Āzijā un pieder Āzijai, ar viņas vienaldzību, lēno un slinko gaitu, miegu, netīrību, mežonību, barbarismu, absolūtismu un citām aziātiskām īpašībām.”
K.Ozola zvaigžņu stunda, strādājot Maskavā, bija piedalīšanās Latvijas un Padomju Savienības tirdzniecības līguma izstrādāšanā un akceptēšanā. Latvijas valdība šāda dokumenta projektu sagatavoja un iesniedza Maskavai jau 1923.gada aprīlī. Arī Aralovs, Krievijas sūtnis Latvijā, tā paša gada jūnijā paziņoja, ka viņa valsts turpinot izstrādāt analoga līguma projektu. Septembrī šajā jautājumā notika K.Ozola un ārējās tirdzniecības tautas komisāra Krasina sarunas, pēc kurām tika ieteikts Latvijai attīstīt zivju konservu ražošanu eksportam uz Padomju Savienību.
Visgarākās sarunas par līgumu risinājās 1925.gadā. Ar Ministru kabineta 8.oktobra lēmumu K.Ozols tika apstiprināts par valdības pārstāvi delegācijā, kura izbrauca uz PSRS iepazīties ar tās saimniecisko dzīvi. 15 cilvēku lielā Latvijas delegācija — lielākā kopš miera sarunu laika — Saeimas deputāta, bijušā finansu ministra Ringolda Kalninga vadībā uzturējās Maskavā divas nedēļas. Tai tomēr nebija pilnvaru parakstīt tirdzniecības līgumu, un sarunas beidzās tikai ar kopēju “zapisku”, kuru abas delegācijas pat neparakstīja.
Vienoties ar Padomju Savienību izdevās tikai 1927.gadā, kad pie varas Latvijā bija Marģera Skujenieka vadītā kreisā valdība. Tā ar 23.aprīļa lēmumu arī K.Ozolu iecēla par delegācijas locekli sarunu vešanai ar PSRS valdību par līgumu un līguma noslēgšanai. 28.maijā viņu pilnvaroja kopā ar pārējiem delegācijas locekļiem parakstīt abu valstu vienošanos. 2.Saeimas deputāta sociāldemokrāta Roberta Bīlmaņa vadītajā delegācijā, kura 1.maijā devās uz Maskavu, vēl ietilpa parlamentārieši Ringolds Kalnings, Fricis Menders un Džons Hāns. 27.jūnijā tirdzniecības līgums ar PSRS tika parakstīts. Līgumu, kas bija noslēgts uz 5 gadiem, Krievija uzteica 1932.gada maijā. Ozols sakarā ar to publicēja “Jaunāko Ziņu” 5.maija numurā kritisku rakstu “Neviena mācība nenāk par velti”.
Pēdējais nozīmīgākais Latvijas ārpolitiskais akts, kuru viņš, 1929.gada 8.februārī pilnvarots, parakstīja nākamajā dienā svinīgā ceremonijā Maskavā kopā ar Igaunijas, Polijas un Rumānijas sūtņiem, kā arī PSRS ārlietu tautas komisāra vietnieku Ļitvinovu, bija t.s. Ļitvinova vai Maskavas protokols. Tas paredzēja, ka šo valstu attiecībās Keloga–Briāna pakts stājas spēkā pirms termiņa (nosaukts tā iniciatoru ASV valsts sekretāra un Francijas ārlietu ministra vārdā; Parīzē 1928.gada 28.augustā noslēgtais pakts paredzēja atteikšanos no kara kā nacionālās politikas līdzekļa).
Kad seši gadi Maskavā bija nostrādāti, K.Ozols lūdza atbrīvot viņu no ieņemamā amata. Ar Valsts prezidenta Gustava Zemgala 1929.gada 11.aprīļa rīkojumu tas tika izdarīts, skaitot no 1.maija.
Taču no Latvijas ārpolitikas ekssūtnis neaizgāja. Pēc viņa ierosmes 1933.gada aprīlī Rīgā nodibinājās organizācija “Baltijas ūnija”, kas par savu uzdevumu uzskatīja atbalstīt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sadarbību politikas, kultūras un saimnieciskā laukā. Par organizācijas prezidentu ievēlēja G.Zemgalu, par ģenerālsekretāru — K.Ozolu. 1933.un 1934.gadā iznāca divas “Baltijas ūnijas” biļetena burtnīcas ar tekstu paralēli latviešu, igauņu, lietuviešu un angļu vai franču valodā. Šā izdevuma otrā numura redaktors bija K.Ozols. Viņam bija pieņemams 1934. gada 15.maija antikonstitucionālais apvērsums, bet jaunajam režīmam nebija pieņemama nevalstiskā organizācija “Baltijas ūnija”...
1934.gada martā K.Ozols devās uz Rietumeiropu, kur nolasīja divas lekcijas visnotaļ prominentās akadēmiskajās iestādēs: karaliskajā Starptautisko lietu institūtā Londonā par tēmu “Krievija, Vācija un Baltijas valstis” (saīsinātā veidā to nodrukāja žurnāls “International Affairs”) un Starptautiskajā diplomātiskajā akadēmijā Parīzē — “Baltijas valstu starptautiskā situācija”.
Spalva K.Ozolam klausīja labi, un viņš stājās pie atceru rakstīšanas. 1935.gadā latviešu lasītāji saņēma 167 lappušu lielu memuāru pirmo daļu (cik zināms, otrā daļa nav iznākusi) “Latvijai topot. Darbs un atmiņas Amerikā un Eiropā Latvijas tapšanas sākumā”. Pēc trim gadiem Francijas galvaspilsētā iznāca apjomīgas — 267 lappušu lielumā — atceres krievu valodā “Memuari poslaņņika”(Parīze, Dom Kņigi, 1938, emigrntu izdevniecībā).
Kamēr domāja par tulkošanu, klāt bija 1940.gads, un jau 25.augustā K. Ozols tika apcietināts. PSRS Augstākās tiesas Kara tribunāls Maskavā 1941. gada 23. jūnijā piesprieda viņam nāves sodu nošaujot. “Pamatojums” nebija oriģināls: par palīdzības sniegšanu starptautiskajai buržuāzijai, spiegošanu, aktīvu cīņu pret strādnieku šķiru un revolucionāro kustību (Latvijas Centrālais arhīvs, 1986. fonds, I. apr., 11292. lieta, 20.–23. lapa). Jau 14. jūnijā ceļu no Rīgas uz trimdas vietu sāka Kārļa Ozola sieva Marija un meita Jevgēņija...
Avots: lkr. "Latvijas Vēstnesis" nr. 170 (2557), 23.11.2001.
немає місць
Не вказано події