Juris Lībietis

No Zviedrijas latviešu saimes 10.janvārī liktenis pēkšņi izrāva ārstu Juri Lībieti. Savus pēdējos dzīves gadus viņš vadīja Upsalā, kļūdams par iecienītu un iemīļotu nelielās tautiešu sabiedrības locekli. Viņā krustojās erudīts savas profesijas pārstāvis ar plašu interešu loka cilvēku, kas prata sevī vienot neviltota patriota un robežām un aizspriedumiem nepakļauta humānista ideālus.
Dzimis 1915.gada 27.janvārī Valkā kā vēlākā Ķemeru kūrorta galvenā ārsta Jāņa Lībieša dēls, viņš juta aicinājumu sekot tēva pēdās un pēc Rīgas pilsētas 1.ģimnāzijas beigšanas 1932.gadā uzsāka medicīnas studijas Latvijas universitātē, kur 1939.gadā ieguva ārsta grādu. Sekoja rajona ārsta darbs Tukumā, gan arī speciālizēšanās ķirurģijā profesora Stradiņa klīnikā. Tur gūtā ķirurga prasme viņam lieti noderēja, strādājot pēckara gados kādu laiku vienā no Apvienoto Nāciju pārvaldē esošām slimnīcām. Kara laikā Juris Lībietis atradās starp cīnītājiem, pildot bataljona ārsta pienākumus Latviešu leģionā.
Zviedrijā Juris Lībietis ieradās 1947.gadā un te pievērsās rentgenoloģijai. Neapmierinājoties tikai ar savu dzimtenē gūto profesionālo izglītību, viņš 1952.gadā nokārto visus zviedru ārstam nepieciešamos eksāmenus un iegūst medicīnas licenciāta grādu. No 1956.gada nelaiķis strādāja Sķevdes slimnīcā par virsārstu un rentgena nodaļas vadītāju, īsāku laiku darbojies savā profesijā arī Norvēģijā, Šveicē un 1975.gadā Nigerijā kā ārsts-lektors Lagosas universitātes klīnikā. Pārnākot uz dzīvi Upsalā 1975.gadā, viņš uzsāka virsārsta gaitas šejienes Samanta slimnīcas rentgena nodaļā.
Arī pēc aiziešanas pensijā Juris Lībietis nepiederēja pie dīkā stāvētājiem, bet turpināja laiku pa laikam ārsta pienākumus, un viņa pēdējā darba diena bija š.g.2.janvāris.
Blakus saviem tiešiem darba pienākumiem nelaiķis nekad neliedza padomu saviem tautiešiem viņu ārstnieciskās vajadzībās un pēdējā laikā ziedoja daudz pūļu, palīdzot Latvijas mediķiem nodibināt sakarus ar kolēgām Rietumos, lai iepazītos ar šeit pielietoto ārstniecības praksi. Viņam padomā bija lielāks projekts ciešākai sadarbībai starp slimnīcām Latvijā un Upsalas novada ārstniecības iestādēm. Daļu priekšdarbu šim projektam nelaiķis paspēja paveikt, tagad to turpinās viņa ģimenes locekļi.
Juris Lībietis savā brīvajā laikā daudz ceļoja un iepazinās ar citu tautu kultūru un tradicijām. Savu globālo skatu viņš nerimīgi paplašināja un padziļināja — bija ļoti iedvesmojošs sarunu biedrs un kā tāds viņš daudziem pietrūks.
Jurim Lībietim, aizejot aizsaules tekās, par viņu sēro viņa tuvākie piederīgie, dzīvesbiedre Klitija un meitas Mārīte un Vivi ar ģimenēm.

Avots: Brīvā Latvija, 11.02.1991