Jānis Miezis

Mans dzīvesbiedrs Jānis Miezis tika apglabāts Latvijā, Pociema kapsētā 2003. gada 27.septembrī. Jānis Miezis dzimis 1925. gada 1. jūnijā Pociema "Vīnkalnos", miris 2003. gada 26. aprīli Filadelfijā. Jānis, tāpat ka daudzi tūkstoši latviešu jaunekļu, tika ierauts Otrā pasaules kara mutuļos un pēc cīņām, kurās guva ievainojumu un pēc gūsta nokļuva Filadelfijā, ASV. Te arī sākās mūsu Dieva nolemtais kopējais dzīves ceļš. Man bija viegla dzīve Jāņa aizvējā. Manuprāt, mūs, trimdiniekus, vienoja latviešu tautasdziesma: Dod, Dieviņi, kalnā kāpt, Ne no kalna lejiņā; Dod, Dieviņi, otram dot, Ne no otra mīļi lūgt. Filadelfijā Jānis strādāja metālapstrādes darbnīcās. Vakaros un nedēļas nogalēs viņš savās un savu draugu mājās veica dažādus būvdarbus. Liela bija viņa palīdzība Filadelfijas latviešu biedrības nama un luterāņu baznīcas pārbūves darbos. Ļaudis slavēja Jāņa "zelta rokas". Viņš, šķiet, nepārtraukti kaut ko darīja, lai spētu izdzīvot svešumā, bet galvenais, lai būtu iespēja palīdzēt savējiem, bērniem un skolai Latvijā. Uzzinājis, ka Limbažos cels pieminekli Kārlim Baumanim, Jānis bija kā spārnos. Mudināja tautiešus palīdzēt limbažniekiem un neaizmirst godināt Latvijas himnas autoru. Viņš arī loloja cerību par pieminekļa celšanu bijušajiem skolas biedriem, kuri gāja bojā, jo mīlēja Latviju. Padomju okupācijas laikā viņi Pociema krustcelēs, pieminot 15. maiju, bija uzvilkuši Latvijas karogu un uzrakstu "Dievs, svētī Latviju!". Tā kā abi ar Jāni bijām laucinieki, mums nepatika dzīvot pilsētas akmens sprostā. Tāpēc iegādājāmies nelielu lauku saimniecību, ko nosaucām par "Miežiem". Te mēs pavadījām katru brīvu brītiņu. Stādījām kokus, Jānis pļāva sienu, iekopa sakņu dārziņu. No Dobeles selekcionāra Pētera Upīša atsūtītajām sēklām mums izauga aprikožu kociņi, lieli ķirbji. Jāņos pļavas līgoja vienos ziedos, smaržoja sarkanais āboliņš. Jānis vēlējās būt dzimtenē, būt kopā ar savu māmiņu. Taču daudzi viņa tuvinieki, arī tēvs, bija izsūtīti, Jānis vienmēr skuma pēc viņiem, bet nespēja braukt uz komunistu izpostīto tēvzemi. Vienīgi pēc nāves piepildījās viņa karstākā vēlēšanās atkal būt dzimtenē, atdusēties pie tēva Pociema kapu kalniņā. Piemiņas brīdi kapsētā rīkoja Pociema skola skolotājas Edītes Melnes vadībā. E. Melne vienmēr mums rakstīja, stāstīja par skolēnu un mazpulcēnu darbiem un panākumiem Latvijā. Viņas vēstules Jāni allaž iepriecināja un radīja viņā dzīvesprieku. Ar katru vēstuli atlidoja krāsains taurenītis - skolēnu rokdarbiņš, un mūsu Ziemsvētku eglīti rotāja balti eņģelīši, ko darinājuši Pociema skolas audzēkņi. Ar dziļu pateicību klausījāmies mūziķa Andreja Ābeles un skolēnu orķestra atskaņoto sēru mūziku Jāņa stādītajā birzītē. Pēc piemiņas brīža saimnieces Pociema skolā bija sagādājušas mielastu. No sirds pateicos visiem.
Austra Mieze

Avots: Laiks, 10.01.2004