Laima Bērziņa

1508.1998. "Laiks" raksta: Latvijā es dzīvoju pēdējos septiņus gadus Cēsu apriņķī, Jaunraunas pagastā, "Saulkalnu" mājās. Tās bija mana tēva mājas, un es mācījos tur būt lauku sētas saimniece. Sava mūža pirmos 17 gadus biju pavadījusi Malnavā, kur arī pabeidzu skolu. Pēc Pirmā pasaules kara, kad Latvija kļuva brīva, mans tēvs Pēteris Sauleskalns tika aizsūtīts uz Latgali, kur viņš nodibināja Malnavas lauksaimniecības vidusskolu un bija tur direktors līdz komunistu ienākšanai Latvijā. Līdz ar Otro pasaules karu sākās arī lielas pārmaiņas manā dzīvē. Tēvs zaudēja darbu un atnāca dzīvot uz "Saulkalniem". 1944. gada pavasarī manu vīru Jāni Vanagu iesauca leģionā un es paliku viena ar trim bērniem, divi no tiem bija piecus gadus veci, jaunākajam gads un trīs mēneši.  Fronte tuvoiās, un septembra sākumā mājas bija jāatstāj. Mēs ar zirgiem devāmies ceļā — mans tēvs, bērni, es un arī bēgļi, kas atradās mūsu mājās no Latgales. Tur bija Vanagu māte ar meitu Annu Kļaviņu un viņas piecus gadus vecā meita, tad vēl Kļaviņu māte un mūsu pagasta lopu pārraudze Lidija, kam tajā dienā bija gadījies būt mūsu mājās. Devāmies ceļā ar trim zirgiem. Ceļš bija grūts, briesmu pilns, un vienmēr fronte bija kaut kur mūsu tuvumā. Cauri Rīgai izbraucām naktī, ielas bija pilnīgi tukšas un tumšas, tikai daudzo zirgu pakavi skanēja ielās. Pēc piecām nedēļām nonācām Paplakā pie Liepājas. Šeit cerējām satikt manu vīru Jāni, bet, kad iebraucām, mums teica, ka iepriekšējā vakarā visa viņa nodaļa aizsūtīta uz fronti. Tā es arī Jāni nekad vairs nesatiku. Kāds Paplakas saimnieks laipni mums piedāvāja apmesties savā mājā. Bet palikt varējām tikai līdz nākošajam rītam. Otrā rītā visiem pavēlēja doties projām, jo frontē esot slikts stāvoklis. Laipnais saimnieks vēl iedeva man divjūgu ratus, kādus lieto Kurzemē. Man bija jāiemācās, kā iejūgt zirgus un kā ar šiem ratiem braukt. Braucām Lietuvas virzienā. Pēc kādas stundas dzirdējām tuvu apšaudīšanu. Bijām iebraukuši vietā, kur fronte bija pārrauta un sarkanā armija atradās puskilometru no mums — aiz meža stūra. Šeit izcēlās panika, jo bēgļi un armijas pajūgi mēģināja gan uz ceļa, gan pļavā apgriezties un bēgt. Par laimi mani zirgi bija lieli un spēcīgi. Visi tikām atpakaļ uz ceļa un nebijām izšķirti. Braucām visu nakti, un nākošā dienā nonācām Liepājā. Liepājas nomalē atradām nelielu tukšu māju, apmetāmies tur dzīvot un domājām, ko darīt. Mēs trīs — Kļaviņa Anna, Lidija un es dabūjām darbu Liepājas bāreņu namā. Liepāju bieži naktīs no gaisa bombardēja, un pilsēta dega. Vienu nakti pēc uzlidojuma, nākot no darba, redzējām, ka mūsu māja sagrauta. No tās bija vairs palikušas divas sienas un puse no jumta. Par laimi bērni, tēvs un abas mātes nebija cietuši. Viņi sēdēja seklā izraktā grāvī. Palikām dzīvot tajās pašās drupās, jo citur nebija kur iet. Pēc nedēļas bērnunamu pārcēla uz Vāciju, un mūs ņēma līdzi. Pirms došanās uz kuģa atdevu savus zirgus kādai lauku saimniecei, kas tos aizveda uz savu māju kaut kur mežā — projām no kara. Mums pašām, kāpjot uz kuģa, katrai nodeva četrus patversmes bērnus, par kuriem visu ceļu bija jāgādā. Man nodotie patversmes bērni visi bija līdz gada vecumam. Mūsu ģimenēm bija jātiek pašām galā, un par maniem bērniem rūpējās mans tēvs. Kuģis bija pārpildīts; visi bijām ļoti saspiesti. Novembra diena bija auksta un lietaina, un naktī uznāca vētra. Par laimi mēs nepiedzīvojām uzbrukumu. Vācijā mūs ar vilcienu aizveda uz Meklenburgu — nelielu pilsētiņu, ko sauca par Varinu. Tur palika mūsu atvestie bāreņi. No kopējām paturēja tikai vieninieces. Mūs pārējos aizveda uz lauku ciemu, kur ierīkoja nometni sarīkojumu zālē. Mēs ļoti salām, jo šī telpa bija domāta lietošanai vasarā. Auksts vējš nāca iekšā pa visām malām, un sildīšanai bija trīs mazas dzelzs krāsniņas. Uzturs bija ļoti slikts un nabadzīgs, tā ka izsalkums mūs nekad neatstāja. Mans mazais dēls vienīgais reizi nedēļā dabūja krūzīti vājpiena. Ārsta palīdzības nebija nekādas; zāles arī nevarēja dabūt, ja kāds bija slims. Nomazgāties varējām ārā uz ielas pie rokas pumpja. Telpā bijām ap 60 cilvēku, visi latvieši, tikai viena veca igauniete ar mazdēlu. Tas bija drūms laiks mūsu dzīvē. Vienīgais labums — miers un klusums no kara trokšņa un gaisa uzlidojumiem. Šeit palikām līdz kara beigām. Mans lielākais piedzīvojums bija brauciens uz Tomu. Aizbraucu uz turieni kopā ar kādu leģionāra sievu, jo zinājām, ka tai apkārtnē ir latviešu karavīri, un mēs gribējām kaut ko uzzināt par saviem vīriem. Izstaigājām mežus, kur teltīs dzīvoja leģionāri un noskaidrojām, ka mūsu vīri ir Kurzemē. Pamazām pienāca pavasaris — marts, aprīlis, un pa ceļiem mūsu nometnei garām plūda bēģļu bari. Visi, kas varēja, no nometnes aizbrauca vai devās tālāk. Daļa tomēr palika un gaidīja savu likteni. Cerējām, ka varbūt atnāks amerikāņi, ne sarkanie. Kādā no beidzamajām dienām nometnē ienāca 15. divīzijas latviešu leģionāri. Viņi nāca kājām un likās ļoti noguruši. Viņi atkāpās, nezinādami, kas ar viņiem notiks. Pie mums viņi pāris stundas atpūtās un tad devās tālāk. Starp šiem karavīriem bija arī Jānis Kļaviņš, mūsu Kļaviņu mātes dēls. Kad viņi aizgāja, mēs zinājām, ka drīz būs klāt krievi. Kad fronte bija pienākusi jau parisam tuvu, visi aizgājām uz kādu ieleju, kur slēpāmies krūmos un salām, gulēdami slapjā grāvī. Visu nakti dzirdējām šāvienus un jutām, ka zeme līgojas zem tanku svara. Agri no rīta iestājās klusums. Pie mums pienāca divi sarkanarmieši un teica, lai nebaidāmies, viņi esot ukraiņi. Mums būšot jābaidās no tiem, kas nākšot pēc divām dienām. Un tā arī bija. Tas, kas sekoja, bija briesmīgākais, ko savā mūžā esmu piedzīvojusi. Viņi nāca, dzēra dienām un naktīm, šāva cilvēkus, neievēroja nekādus likumus. Durvis mājās nedrīkstēja būt aizslēgtas ne dienā, ne naktī. Viņi nāca, laupīja un darīja ar mums, ko vēlējās. Pēc pāris nedēļām mūs norīkoja darbā. Sarkanarmieši bija sadzinuši kopā lielu baru govju, un mums bija jāiet divas reizes dienā tās slaukt. Mēs, apmēram desmit latvietes, reizēm nogājām lielus attālumus, un katrai iznāca izslaukt vairāk nekā 20 govju. Vienīgais labums, ka dažkārt mums ļāva nest spainī pienu uz mājām. Citādi mēs pārtikām no zagtiem kartupeļiem. Citu pārtiku nevarējām dabūt. Mēs dzīvojām pilnīgi noslēgti no visas pasaules; nezinājām, kur ir robeža un kas notiek. Klausīties radio un lasīt avīzes bija aizliegts. Dzirdējām tikai baumas. Pat dzelzceļa sliedes krievi nojauca un aizveda uz Krieviju. Tāpēc cilvēki, ja vajadzēja kaut kur tikt, gāja kājām pa dzelzceļa stigu. Tuvojās rudens un laikam augustā mums pavēlēja braukt mājās. Tos, kuri pieteicās, kut kur smagās mašīnās aizveda. Bet mēs nojautām, ka Latvija nav brīva un ka mūs nevestu uz Latviju, bet uz Krieviju. Mūsu "Saulkalnu" grupiņa palika, kaut arī Lidija aizbrauca. Palicējus pasludināja par cilvēkiem bez jebkādām tiesībām. Jebkurš varēja mūs aplaupīt vai nošaut — sods par to nebūtu. Nebija arī tiesību saņemt pārtikas kartītes. Domājām par bēgšanu, tikai vajadzēja uzzināt, kur ir robeža. Palīdzība nāca gluži negaidot. Kāds 14 gadus vecs ungāru zēns solījās mums palīdzēt. Viņš arī bija bēglis, un viņam bija zirgs, ar ko viņš solīja aizvest mūs līdz Berlīnei, kur, kā viņš teica, neesot robežas un ir gan angļi, gan amerikāņi. Tā, aukstā novembra rītā slepus devāmies ceļā. Divas naktis pārgulējām ārā zem klajas debess, un tad beidzot nonācām Berlīnē, amerikāņu joslā. Tā ka nezinājām, ko darīt turpmāk, kur iet un kur palikt, apmetāmies dzelzceļa stacijā un divas naktis pārgulējām uz grīdas. Nākamajā dienā vācu policija pavēlēja stacijas telpas atstāt, pretējā gadījumā solot mūs apcietināt un izdot krieviem. Kamēr spriedām, ko darīt, mums uzsmaidīja negaidīta laime. Mans tēvs ārā uz ielas bija saticis vecu latvieti, kas pastāstīja par UNRAs nometni un iedeva adresi. Vakarā jau bijām nometnē — siltās telpās. Nometnes priekšnieks bija gados jauns amerikānis, kas mums visādi palīdzēja. Šajā nometnē bija dažādu tautību cilvēki, ieskaitot latviešus un lietuviešus. Nometnē jutāmies droši, bet izejot uz ielas, bija jāuzmanās, jo, ja sarkanarmieši vai vācu policija mūs aizturētu, tad izdotu krieviem aizvešanai. Nometnē mums gāja labi. Amerikāņi pat noorganizēja dievkalpojumu latviešu bēgļiem latviešu valodā ar skaistu mūziku. Pārējo tautību piederīgos pamazām veda prom no nometnes, lai viņi tiktu uz savām mājām. Baltiešus krievi pāri robežai uz angļu vai amerikāņu zonu neļāva vest. Tāpēc nometnes vadītāji latviešus izveda slepus. Katrā vilcienā, kas veda tādu tautību cilvēkus, ko drīkstēja izvest, iesēdināja 10 -12 latviešus, kam papīros ierakstīja, ka viņi ir itāļi, franči, vai kādu citu tautību. Tā aprīlī arī manu ģimeni pārveda pāri krievu robežai, un mēs nonācām amerikāņu zonā Bavārijā, Rebdorfas nometnē. Šajā nometnē bija mana draudzene Ņina no Malnavas skolas laikiem, un viņa palīdzēja izkārtot, ka varējām nometnē palikt. Nometne bija iekārtota vecā klosterī ar biezām sienām, akmens velvēm un maziem lodziņiem. Arī grīdas bija no akmens un skanēja uz katra soļa. Mūķenes vairs šajās ēkās nedzīvoja, un vienā daļā atradās cietums. Apcietinātos katru rītu piecos veda uz darbu. Akmeņu bruģis rībēja zem viņu koka tupelēm. Dzīvošana Rebdorfas nometnē bija laba. Apkārtne skaista. Vasarā tur kādā pļavā notika latviešu dziesmu svētki, uz tiem sabrauca latvieši no dažādām Vācijas malām. Un šeit es skatītāju vidū nejauši atradu savu tanti, par kuru neko nezināju, kopš atstājām Latviju. Tad arī dabūju zināt, kur ir mana māsīca Guna. Pēc gada visus latviešus no Rebdorfas pārcēla uz Valkas nometni pie Nirnbergas pilsētas. Valkas nometni, kur dzīvojām koka barakās, iejoza dzeloņstiepļu žogs. Agrāk te bija bijusi karagūstekņu nometne. Bet latvieši prata nometni uzpost un padarīt mājīgu un patīkamu. Baraku sienas iekšpusē apsita ar papi, un ārā stādīja puķes, ierīkoja dārziņus. Šeit beidzot ģimenes izmitināja atsevišķās istabās. Vieninieki parasti dzīvoja trīsi vai četri vienā istabā. Šajā nometnē es iepazinos ar Valdi Bērziņu un viņa četriem istabas biedriem, kuri visi bija kara invalīdi. Viņu baraka atradās līdzās mūsējai. Kādu dienu viņi ar ratiņiem no meža atveda lielu bērzu, ko iestādīja pie savas barakas. Bērzs jau bija salapojis, bet tomēr auga un nenokalta. Valkas nometnē tika rīkoti dažādi kursi, kuros mēs visi varējām iemācīties daudzko dzīvei derīgu. Es gāju mācīties zīmēt piegrieztnes un šūt kleitas un citus apģērba gabalus. Šujammašīnas gan mums nebija — visu šuvām ar rokām. Mācījāmies arī aust prievītes. Kad pabeidzu kursus, meklēju darbu. Vispirms biju barakas vecākā, bet par to man algu nemaksāja. Pēc tam dabūju darbu ambulancē. Man tur agri no rīta vispirms vajadzēja visu iztīrīt, iekurt krāsnis, sacirst malku. Kad nāca slimnieki, kārtoju viņu uzskaites kartes un biju "izsūtāmais zēns". Darba diena bija gara, bet man maksāja algu, par ko biju ļoti priecīga. Ambulancē nostrādāju vairākus mēnešus. Tad Valdis mani pierunāja iet strādāt Daugavas Vanagu klubā. Valdis bija krodzinieks, un es saimniece. lepriekšējie šā darba darītāji izceļoja uz Austrāliju. Šis darbs man bija pilnīgi svešs, daudz bija jāmācās. Mums ar šo klubu vajadzēja pelnīt Daugavas Vanagiem naudu, kas tika izlietota leģionāru — kara invalīdu vajadzībām. Bija jāstrādā katru dienu ilgas stundas, bet darbs bija arī ļoti interesants. Valkas nometnē nodzīvojām vairāk nekā trīs gadus. Šajā laikā sākās izceļošana uz dažādām zemēm. Arī es sāku domāt par izceļošanu, jo zināju, ka nometnes slēgs, un nebiju pārliecināta, ka varēšu Vācijā atrast darbu, lai mēs visi varētu iztikt. Bet man bija maza cerība izceļot, jo neviena valsts nevēlējās ģimeni, kurā ir maz darbaspējīgu personu. Es biju viena ar trim bērniem un vecu tēvu un līdz ar to nevienam manis nevajadzēja. Beidzot radās cerība. ASV Misisipi pavalsts kokvilnas fermeri kļuva mazāk izvēlīgi, meklējot savām fermām strādniekus. Izpildīju papīrus, pievienoju mūsu fotogrāfijas un gaidīju. Bet atbildes nebija. Neviens mani negribēja ņemt. Šajā laikā Muižnieku ģimene bija dabūjusi galvojumu uz Misisipi un taisījās ceļā. Muižnieku ģimenē bez Muižnieka kundzes bija viņas māsas un pieci bērni, visi vecāki par manējiem. Muižnieka kundze man apsolīja palīdzēt tikt uz Ameriku, un to viņa arī izdarīja. Amerikā viņa pierunāja kādu kokvilnas fermeri dot manai ģimenei galvojumu izbraukt uz Ameriku. Fermeris to apsolīja, ja viņa pie advokāta paraksta dokumentu, ka viņam nav nekādu saistību, nav mums jādod darbs, dzīvoklis un nav mūs pat jāredz. Pēc šā raksta parakstīšanas varējām gaidīt, ka mūs sauks uz pārbaudēm. Tādu pašu galvojumu Muižnieka kundze pagādāja arī Valdim. Saprotams, ka "emigrācijas dzirnavas" maļ lēnām. Mēs vēl dabūjām aizbraukt padzīvot uz Ulmas pilsētu citā nometnē, kad Valkas nometni likvidēja. Un pēc pāris mēnešiem bija jāpārceļas uz nometni Švēbišgmindē. No turienes beidzot manu ģimeni izsauca uz Ludvigsburgu, kur sākās pārbaudes ceļam uz Ameriku. Pagāja vairāki mēneši, līdz visi no mums bija atzīti par derīgiem. Vēl man pie Amerikas konsula bija jāparaksta raksts, ka apsolos pati ar savu ģimeni tikt galā un neprasīšu nekādu pabalstu no valsts. Citādi manam tēvam nedeva atļauju braukt mums līdz. Papīru parakstīju, un varējām braukt. 1951. gada novembrī beidzot bijām uz kuģa ceļā uz Ņuorleānas ostu Amerikā. Brauciens ar kuģi ilga trīs nedēļas, no tām divas nedēļas bija stipra vētra. Pa ceļam piedzīvojām bēres uz jūras, jo viens no ceļotājiem vētras laikā gāja bojā. Kuģim svārstoties, viņš nokrita ar galvu uz dzelzs kāpnēm un nomira. Kad pēc trim nedēļām nonācām galā, neviens mūs nesagaidīja, bet muitas šķūnī iedeva piecus dolārus. Mēs zinājām, ka mums ir jātiek uz vilcienu, lai brauktu uz Senatobiju, bet kur tas ir un kā tur tikt, nezināju. Angļu valodu es biju mācījusies dažas stundas, tā man bija ļoti bēdīga. Saņēmu dūšu, piegāju klāt smaidīgai dāmai un mēģināju izstāstīt, kas par lietu. Viņa smaidīja un teica: "No problem". lesēdināja mūs visus savā automašīnā un aizveda uz vilcienu, pa ceļam vēl parādot pilsētas skaistākās ielas. Vilcienā bija kādas stundas jāgaida, un mums ļoti gribējās ēst, jo pēdējo reizi bļjām ēduši iepriekšējā vakarā. Izkāpu no vilciena un devos meklēt veikalu. Apkārtne bija ļoti neglīta un netīra, bet es atradu mazu veikalu. Veikalā uz letes viss bija sasviests kopā juku jukām. Tur maize, gumijas zābaki un citas mantas. Un man apkārt tikai melnas sejas. Man bija bailes, bet es parādīju ar pirkstu uz maizes klaipu, un lielais melnais pārdevējs man to iedeva. Sniedzu pretim naudu un man izdeva naudu arī atpakaļ. Biju laimīga, tiekot atpakaļ vilcienā, un tikai vēlāk uzzināju, ka biju iegājusi melno rajonā, kur baltie nekad neiet. Nākošā rītā izkāpām no vilciena Senatobijas stacijā, kur mūs sagaidīja Vanaga jaunkundze, Muižnieka kundzes māsa, vai, kā mēs viņu saucām, tante Jūlija. Visi kopā no stacijas gājām uz latviešu draudzes namu. Tur bija brokastis, un mūs visus laipni sagaidīja mācītājs Pāvils Ķirsons ar kundzi, tagadējā mācītāja Māra Ķirsona vecāki. Toreiz Māris Ķirsons bija tikpat vecs kā mans dēls Ints. Draudzes namā mums ierādīja istabu, kur palikt, kamēr es atradīšu darbu un pastāvīgu dzīvokli. Par istabu mums īre nebija jāmaksā, bet es apsolījos tīrīt draudzes namu. Tā iesākās mūsu dzīve Amerikā. Senotobijas latviešu draudze sastāvēja no ieceļotājiem, kas strādāja Misisipi kokvilnas laukos. Viņu darbs bija grūts, jo vajadzēja pavadīt ilgas stundas karstā dienvidu saulē. Atalgojums bija zems, un viņi dzīvoja ļoti primitīvos apstākļos koka būdās, tāpat kā visi melnie strādnieki. Kad mēs iebraucām Amerikā, vairums latviešu savu obligāto gadu jau bija nostrādājuši un atraduši labākus darbus. Mani pārsteidza viņu panākumi un sajūsma. Senatobijas draudze pirmā no Amerikas latviešu draudzēm nopirka baznīcu un draudzes namu. Baznīca bija neliela veca koka ēka, un latvieši bija daudz strādājuši, to savedot kārtībā. Kad es to ieraudzīju, tā bija skaista maza baznīciņa ar torni un zvanu. Virs altāra atradās mākslinieka Augusta Annusa glezna, pie griestiem latviski koka svečturi. Altāra segu latvietes pašas bija izšuvušas. Uz altāra glabājās sauja Latvijas zemes, pie sienas koka ripa, kas bija izzāģēta no priedes, pie kuras nošāva pulkvedi Kalpaku. Zemi un koka ripu kāda latviete bija atvedusi līdzi no Latvijas. Draudzes nams bija veca koka ēka, celts dienvidnieku stilā ar tornīšiem un balkoniem. Dievkalpojumi, kas notika katru svētdienu, tika simtprocentīgi apmeklēti. Jaunieši pulcējās paši, rīkoja Bībeles stundas un citas nodarbības. Draudzes locekļi arī bieži pulcējās draudzes namā. Manuprāt lielākie nopelni par visu to bija mācītājam Ķirsonam. Draudzei pat bija sava ērģelniece, 13 gadus veca ļoti apdāvināta meitene. Cik zinu, viņa vēlāk turpināja skološanos mūzikas laukā. Senatobijas draudzes namā nodzīvojām piecus mēnešus. Abi ar tēvu dabūjām darbus — es tīrīju vairākas mājas, tēvs divreiz dienā gāja apkopt un barot cāļus. Pelnījām ļoti maz. Beidzot aprīlī dabūju pastāvīgu darbu un arī mitekli. Jaunais darbs bija Tenesijas pavalstī, 20 jūdžu no Memfisas un darba devējs bija "Memphis Press-Scimitar" avīzes galvenais redaktors E. Mīmanis (Edward J. Meeman). Mums dzīvošanai viņš uzcēla atsevišķu māju, bet to apsildīja tikai viens kamīns dzīvojamā istabā, un ziemā mēs ļoti salām. Citādi bijām apmierināti. Māju no trim pusēm apņēma mežs, un mēs tai devām vārdu "Meža māja". Uz kungu māju man bija jāiet gabaliņš caur mežu, kas bija savienots ar brīvdabas parku (Schelby Forest). Tur auga daudz ziedošu grimoņu (dogwood) krūmu un meža puķu. Bija arī daudz meža dzīvnieku, jo tie parkā bija aizsargāti. Arī mūsu mājas tiešā apkārtnē klaiņoja daudz meža zvēru: jenoti, oposumi, stirnas. Divas reizes man gadījās pat redzēt kalnu lauvu. Diemžēl apkaimē bija arī čūskas, ieskaitot klaburčūskas, kas ir indīgas un uzbrūk cilvēkiem. Izplatīts augs bija indīgā efeja, ar ko drīz dabūjām iepazīties. Mana darba devēja ģimenē bija trīs cilvēki: pats misters Mīmanis, viņa māsa un vecākais brālis, kas bija invalids. Man bija jādara visi mājas darbi un jāgatavo ēdiens. Strādāju septiņas dienas nedēļā un par to saņēmu desmit dolārus. Par nelaimi arī manam tēvam bija jāstrādā. Viņš darīja visus āra darbus, par ko dabūja piecus dolārus nedēļā. Svētdienas viņam bija brīvas. Bažījos, vai tēvs izturēs, karstajā dienvidu saulē rokot zemi un darot citus smagus darbus. Bet viņš vienmēr mani mierināja — gan jau būs labi. Manas darba stundas bija no deviņiem rīta līdz deviņiem vakarā. Savu māju dabūju redzēt pusdienas laikā, kad gāju mājās paēst. Kundze bija ļoti skopa, pusdienas man nedeva. Pats Mīmanis katru dienu brauca uz darbu Memfisā, vakarā es gatavoju viņam vakariņas. Mīmanis bija patīkams cilvēks, daudz ceļojis un arī Eiropa viņam nebija sveša. Kad viņam bija laiks, tad mācīja man gatavot ēdienus amerikāņu gaumē, Mīmanis gribēja arī runāt par Latviju, un katru nedēļu avīzē parādījās viņa rakstīts stāsts par viņa latviešiem. Mājās viņam bija liela bibliotēka, ar amerikāņu rakstnieku ievērojamākiem darbiem un arī visu Eiropas klasiķu darbiem angļu valodā. Par to visvairāk priecājās mans dēls Ints, jo kungs viņam ļāva ņemt grāmatas uz mājām lasīt. Un viņš daudz lasīja. Kungu mājā bija arī labs skaņuplašu atskaņotājs un liela bibliotēka ar skaņuplatēm. Tur bija visu klasisko komponistu darbi. Kad pats Mīmanis bija mājās, vienmēr varēja dzirdēt klasisko mūziku. Kā jau agrāk minēju, iebraucot mana angļu valoda bija ļoti slikta. Kad es sāku strādāt pie Mīmaņa, tad, lai es varētu mācīties angļu valodu, viņš man uzdāvināja mazu radio un pasūtināja avīzi, ko man lasīt, lai labāk apgūtu valodu. Vēlāk viņš gribēja dzirdēt, ko esmu lasījusi. Tā es iemācījos valodu un arī ieinteresējos par politiku un dažādiem notikumiem. Kungu mājā tika rīkotas daudzas viesības, un visi priekšdarbi bija jāpaveic man vienai. Bet tā es dabūju redzēt daudz interesantu cilvēku. Pirms viesībām man kundze paskaidroja, kas ieradīsies. Parasti tie bija ievērojami avīžnieki, žurnālisti un politiķi. Vienreiz bija senātors Kīfovers (Keefover) ar kundzi un divās citās viesībās senātors Gors (Gore), tagadējā viceprezidenta tēvs. Senātors Gors bija ļoti omulīgs kungs un pēc vakariņām spēlēja vijoli. Kādus gadus vēlāk sarīkot viesības man palīgā nāca mani dēli, abi divi pēc kārtās. Kad gadu biju nostrādājusi Mīmaņu mājā, kādu dienu aprīļa beigās piedzīvoju lielu pārsteigumu — "Meža mājā" ieradās Valdis Bērziņš. Nezināmu iemeslu dēļ bija samainīti viņa emigrācijas papīri, un viņš bija sūtīts uz kādu ziemeļu pavalsti strādāt fermā. Bet nokļuvis Memfisas stacijā, izkāpis no vilciena un ar taksometru atbraucis uz "Meža māju". Man viņš teica, ka nospriedis — man viņa palīdzība ir vairāk vajadzīga nekā tam fermerim. Un tā bija taisnība. Valdis dabūja darbu pie Mīmaņa un cirta gan krūmus, gan būvēja aplokus. Vēlāk Mīmanis iegādājās govis gaļas lopu audzēšanai, un tās bija Valža pārziņā. 1952. gada maijā mēs ar Valdi aizbraucām uz Senatobijas latviešu baznīcu, kur mācītājs Ķirsons mūs salaulāja. Nodzīvojām "Meža mājā" mazliet ilgāk par deviņiem gadiem. Vēlākos gados Valdis aizgāja strādāt uz Memfisu, jo kungs govis likvidēja un beidzot mums bija arī sava automašīna. Ints ieguva stipendiju un devās uz skolu (Phillips Exeter Academy) Ņuhempšīras pavalstī. Pasaulē nāca mūsu meita leva. Kad Valdim darbs Memfisas fabrikā beidzās, jo viņš nepiederēja arodbiedrībai, un tā viņam aizliedza strādāt, bija jādomā, ko darīt turpmāk. Par laimi mana māsīca Guna (Guna Simone, dz. Graudiņa, tagad dzīvo Sanfrancisko) sauca Valdi uz Pitsburgu. Viņa darbs bija celt Gunas ģimenei jaunu māju. Kad Simonu māja bija uzcelta un Valdis bija sapelnījis mums ceļa naudu, arī mēs pārējie 1961. gada pavasarī ieradāmies Pitsburgā.