Ādams Kreicbergs

Pašā jaukākā ziedoņa laikā, 17. maija rītā, Rīgas kara slimnīcā slēdza savas acis uz mūžu nopelnu bagātais Latvijas armijas atvaļinātais ģenerālis Ādams Kreicbergs. Balts kā ziedoša ābele, viņš bija pats vecākais mūsu karavīru saimē, un visa Rīga viņu labi pazina. Tai pašā dienā Kara muzeja pārzinis E. J a n s o n s noņēma viņa nāves masku, lai šo viņa „mūžīgo seju" uzglabātu Kara muzejā.
Ģenerālis Ādams Klāva dēls Kreicbergs dzimis 1861. g. 16. aprīlī  Dzirciema pagastā (Tukuma apr.) kā saimnieka dēls. Mācījies mājās, tad pagastskolā, beidzis Tukuma apriņķa skolu. Karavīra gaitas iesācis 1882. g. 98. Tērbatas kājn. pulkā, no kurienes komandēts uz Rīgas junkurskolu, kuras kursu beidzis 1886.gadā. Gadu vēlāk pārcelts uz 97. Vidzemes pulku un paaugstināts par leitnantu, tad par virsleitnantu, 1900. g. par štabskapitanu un 1901.g. jau par kapitānu. Nekad tomēr K. nav aizmirsis, ka pats nācis no pelēkām lauku mājām, no skanīgiem priežu siliem, nav aizmirsis to, ka ir vienkārša latviešu zemnieka dēls. Šī vienkāršība un iejūtas siltums, dzīvs un atsaucīgs gars, vēlēšanās parādīt sevi ne ar vārdiem, bet ar darbiem, ir viņa raksturīgā īpašība, kurai viņš palicis uzticīgs visu mūžu. Būdams dedzīgs patriots, lai gan pats klusas dabas, viņš pulcēja Daugavpilī ap sevi Daugavpils garnizonā iedalītos latviešu virsniekus u. c. latviešu nedaudzos inteliģentus, kas dzīvoja izkaisīti pilsētā un tuvākā apkārtnē. Vadītāja loma šais sanāksmēs piekrita par viņu 20 gadu vecākajam dzejniekam Andrejam Pumpuram, kas bija Daugavpils intendantūras ierēdnis. Tas dega pats un spēja iededzināt arī citus. Kreicberga dzīvoklī sanākušo latviešu galvenais sarunu saturs bija dārgā dzimtene un nacionālisms, kas visus vieno un virza uz  priekšu tautas attīstību. Vispārīgs atzinums bija tas, ka ārējo apstākļu slogs nospiež latviešu tautu tikai fiziski, bet kā tautas gars ir dzīvs un brīvs, un ka tas jāstiprina, par to jācīnās, lai tautas nākotne būtu cēla un daiļa.
1904. g. K. kopā ar pulku dodas uz Tālajiem Austrumiem, piedalās Mukdenas u. c. kaujās un tiek smagi ievainots. Karam izbeidzoties, atgriezās Daugavpilī. 1913. g. paaugstināts par pulkvedi-leitnantu. iecelts par kara apriņķa priekšnieku Novoaleksandrovskā, tad Gorodokā, vēlāk par tiesnesi Pleskavā. Piedalās lielajā pasaules karā un beidzot, nokalpojis Krievijas armijā vairāk kā 35 gadus, 1917. g. to atstāj pulkveža dienesta pakāpē.
Latvijā K. ieradās 1918. g. septembrī, slepus pārnākot robežu. Divus mēnešus vēlāk, 19.novembrī, kad tikko kā proklamēta Latvijas valsts, sirmais prulkvedis, neraugoties uz savu
lielo vecumu, labprātīgi piedāvā tēvijai savus spēkus un zināšanas. No pirmās valsts tapšanas dienas izpilda Rīgas kara apriņķa prikšenieka amatu. Kā Rīgas apriņķa apsardzības priekšnieks, viņš izsludina Rīgā pirmo mobilizāciju un mobilizējamos pilsoņos iedveš to dzīvo garu, kas viņā pašā. Lieliniekiem 1919. g. 2. janvārī Rīgā iebrūkot, kopā ar apsardzības ministriju, pagaidām atstāj Rīgu, atgriežas atkal 12. jūlijā kopa ar Pagaidu valdību un darbojas atkal kā Rīgas kara apriņķa priekšnieks nepārtraukti līdz 1927. g. 16.janvārim, kad tiek pensionēts kā ģenerālis. Apbalvots arī ar Triju zvaigžņu ordeni.
Ģen. Kreicbergam, uz viņa paša velēšanos, mūža mājas sagatavotas Rīgas Lielajos kapos, blakus mirušai meitai, kur viņu ar militāru godu guldīja zemes klēpī 19. maijā. Bez daudzām augstāko militāro amatpersonu runām sevišķi jāatzīmē tie siltie un dziļi izjustie vārdi, kurus Andreja Pumpura biedrības vārdā ģen. Kreicbergam kā šīs b-bas līdzdibinātājam, ilggadīgajam valdes loceklim un goda biedram, priežu vaiņagu noliekot, teica rakstnieks Ansis Gulbis. Atcerējās viņš tos laikus, kad viņš kā grāmatnieks dzīvojis Daugavpilī, kur nācis
sakarā ar Pumpuru un Kreicbergu un viņu pabalstīts smēlis savai jaunai dzīvei daudz vērtīgu garīgu ierosinājumu, mācījies mīlēt savu dzimto tautu un strādāt viņas labā.
Lielie kapi, kuros atdusas nacionālās atmodas pašaizliedzīgie darbinieki Valdemārs, Barons, Brīvzemnieks un Pumpurs, kļuvuši bagātāki vēl ar vienu kapu. Tajā guldīts vīrs, kura
krūtīs arī pukstēja pašaizliedzīga latvieša sirds.

Avots: Izglītības ministrijas mēnešraksts, 05.1933