Aleksandrs Madelāns

10. martā plkst. 7.30 mūžībā devies ilggadējais Daugavpils dekāns priesteris Aleksandrs Madelāns. Pirms piecām dienām viņam apritēja 93 gadi. Izvadīšana notiks otrdien, 13. martā, plkst. 11 no Daugavpils Sv. Pētera ķēdēs baznīcas.

Aleksandrs Madelāns ir dzimis 1925. gada 5. martā Aglonas pagasta Skuju sādžā. Uzaudzis lielā katoliskā ģimenē, kur bija četri dēli un divas meitas. Vecāki nodarbojās ar lauksaimniecību. Vispirms viņš pabeidza Aizpuriešu 4-klasīgo pamatskolu, kas atradās tēva mājās Skuju sādžā, vēlāk divus gadus turpināja mācības Somersetas sešklasīgajā pamatskolā. Tad iestājās Aglonas ģimnāzijā otrajā sagatavošanas klasē, no kurienes 1944. gadā tika iesaukts Sarkanarmijas 123. pulka 43. latviešu gvardes divīzijā. 1944. gada oktobrī frontē viņš tika ievainots un aizsūtīts uz kara hospitāli Kostromas apgabala Galičas pilsētā. 1945. gada aprīlī atgriezās mājās kā otrās grupas invalīds. Pēc kara A. Madelāns pabeidza 12. klasi Aglonas vidusskolā un 1946.gadā iestājās Rīgas Garīgajā seminārā.

1949. gada 18. septembrī viņš tika iesvētīts par priesteri. Bīskaps P. Strods nozīmēja A. Madelānu par vikāru Rīgas Sv. Alberta draudzē. 1953. gadā pēc bīskapa V. Zontaka apcietināšanas A. Madelānu nozīmēja par prāvestu Sv. Jēkaba katedrālē Rīgā, bet 1954. gada 12. janvārī LPSR Ministru Padomes Reliģijas kultu lietu padomes pilnvarotais aizliedza viņam darboties katedrālē, motivējot ar to, ka viņš ir pārāk jauns. A. Madelāns tika nosūtīts atpakaļ uz Sv. Alberta baznīcu, kur draudzes locekļu vidū iemantoja lielu autoritāti, tika uzskatīts par labāko sprediķotāju, lielā skaitā pulcēja jaunatni. Tāpēc valsts drošības komiteja uzsāka viņa vajāšanu. Kad A. Madelāns nepakļāvās čekas piedāvājumam sadarboties, viņam tika aizliegts pildīt priestera pienākumus, tika aprakstīta manta, uzlikti nesamērīgi lieli nodokļi. Taču tas nesalauza jaunā priestera ne garīgo, ne latvisko pārliecību. Administrators Julians Začests panāca priestera reģistrācijas atjaunošanu un A. Madelānu nozīmēja Grīvas draudzē par prāvestu un dekānu.

20 gadus – no 1960. līdz 1980. gadam – viņš darbojās Grīvas draudzē, vienlaikus apkalpojot arī Zemgales un Demenes draudzes. 1980. gadā, kad nomira Krāslavas draudzes dekāns J. Samušs, A. Madelāns tika nozīmēts kā dekāns darbā uz Krāslavu. Bet 1980. gada 6. novembrī pēc Daugavpils dekāna J. Vizuļa nāves A. Madelāns saņēma nozīmējumu darbā par Daugavpils Sv. Pētera draudzes dekānu, kur kalpoja līdz pat mūža nogalei.

2009. gadā Daugavpils Svētā Pētera ķēdēs Romas katoļu draudzes dekāns un prāvests A. Madelāns par nopelniem Latvijas labā saņēma IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

A. Madelāns intervijā 2007. gadā atzina, ka dzīves posms Rīgas Sv. Alberta draudzē viņam ir iespiedies atmiņā visvairāk. Viņš stāstīja: „Vienā ielas pusē bija Alberta baznīca, bet otrā – Stradiņa slimnīca, kur no visas Latvijas, arī no Latgales, tika savesti slimnieki. Kādā reizē plkst. 1 naktī pie durvīm klauvēja māsiņa un lūdza atnākt pie kāda cilvēka, kas ir atvests no Varakļāniem un nedod mieru, lūdzot, lai viņam sagādā priesteri. Tāpat atceros kādu reizi, kad devos uz pansionātu, kas bija ierīkots tagadējās Katoļu ģimnāzijas, bijušā Garīgā semināra namā. Pieci cilvēki bija lūguši atnākt un pieņemt viņu Lieldienu grēksūdzi. Tomēr man neatļāva to darīt. Gāja man līdzi un jautāja pansionāta iemītniekiem, kurš ir lūdzis priesterim atnākt. Un cilvēki atsaucās: Es! Es! Es aicināju! Tas mani tik ļoti aizkustināja, ka, ejot ar to sakramentu atpakaļ uz mājām, raudāju. No prieka raudāju. Nevis par to, ka man neatļāva pieņemt grēksūdzes, bet no prieka, ka šie cilvēki nenobijās un atzina, ka ir lūguši atnākt priesterim. Šādas situācijas, kad neielaida pie slimnieka, atkārtojās diezgan bieži. Mums baznīcā bija tāda kārtība, ka jāstaigā sutanās. Tad es jautāju bīskapam Strodam, kas ir svarīgāk – tērps vai apkalpošana. Ja es eju privātā tērpā, tad varu tikt pie cilvēkiem, bet ja sutanā, tad mani nelaiž. Bīskaps man atbildēja: „Kā variet, tā dariet!” Tā arī darīju. Gāju arī naktī. Un visi bija apkalpoti.”

Jautāts, ko nozīmē būt priesterim, A. Madelāns teica: „Tas nozīmē mīlēt Dievu un kalpot cilvēkiem. Tajā ir viss ietverts. Vai diena, vai nakts, ja tiku lūgts pie slimā, nevienam neatteicu, visus apkalpoju. Man ir gandarījums, ka dzīve ir piepildīta ar darbu.”

Daugavpils Sv. Pētera draudzē A. Madelāna kalpošanas laikā ir dzimuši astoņi paaicinājumi uz priesterību. Jautāts, vai ir kaut kas tāds, ko var darīt, lai paaicinājumu būtu vairāk, A. Madelāns saka: „Tā kā mūsu baznīcu 1974. gadā vēlējās iznīcināt, mirušais dekāns Vizulis sāka katru rītu skaitīt Rožukroni, un tas tiek darīts līdz pat šodienai. Mans biktskrēsls ir turpat līdzās, kur sievietes skaita Rožukroni, un es dzirdu, kā katru rītu viņas lūdzās par paaicinājumu uz priesterību. Ko tad vēl citu varētu darīt? Nu, vēl arī paša priestera darbība – kā viņš izpilda savus pienākumus, kā sagatavo sprediķus, kā izturas pret cilvēkiem. Svarīgs ir priestera piemērs. Tas ko runā, ir viens, bet darbi ir tie, kas aizrauj.”

A. Madelāns sarunā vairākkārt uzsvēra, ka jūt ārkārtīgi lielu vēlmi izmantot atlikušos dzīves gadus, lai vēl kalpotu – Dievam un cilvēkiem. Tieši tas viņam sagādāja vislielāko prieku un gandarījumu. Arī skaidrojot celibāta nozīmi priestera dzīvē, viņš uzsvēra to, ka, būdams bez sievas un bērniem, viņš varēja pilnībā nodoties kalpošanai cilvēkiem – gan dienā, gan naktī, gan laikā, gan nelaikā. Visi draudzes locekļi priesterim bija kā ģimenes locekļi, katram viņš juta līdzi, tāpēc vientulību nepiedzīvoja. Brīžos, kad bija viens pats, viņš devās uz baznīcu, nometās ceļos tabernākula priekšā un sarunājās ar Dievu.

Ar savu darbu viņš ir vēlējies saglabāt cilvēkos ticību un palīdzēt viņiem ieraudzīt dzīves mērķi – ka ar to, ka esi paēdis, apģērbies un izgulējies, nepietiek. Dekāns A. Madelāns par savas dzīves mērķis teica: „Darīt to, kas derīgs mūžībai.”

Mūžīgo mieru dod viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam!

Avots: Romas katoļu baznīcas informācijas centrs