Aleksandrs Klinklāvs

6. oktobrī no mums šķīries arhitekts Aleksandrs K. Klinklāvs. Viņš dzimis 1899.g. 7. februārī Sējas pagastā, miris Čikagā. Noslēdzies enerģiska, vispusīga, sasniegumiem bagāta arhitekta mūžs. Viņš bija Latvijas pastāvēšanas laikā enerģiskākais un panākumiem bagātākais jaunās paaudzes arhitekts. Daudzas viņa celtnes, piemēram, finansu ministrijas ēka, Tērvetes sanatorija, žēlsirdīgo māsu skola Rīgā un daudz citas būves mūsu vecākās paaudzes tautiešiem labi pazīstamas. Tomēr viņa lielākie panākumi bija arhitektūras sacensībās. Nevar minēt nevienu latviešu arhitektu, kurš būtu ieguvis tik daudz godalgu sacensībās. Viņa sasniegums ir vienreizējs. Stiliski A. Klinklāva projekti bija moderni: "Bauhaus" virzienā, vēlāk ar monumentāla jaunklasicisma no skaņu, kas tanī laikā pārņēma Eiropas arhitektūru.

1918. gadā A. Klinklāvs iestājās Rīgas politehniskā institūtā studēt arhitektūru, bet studijas drīz vien bija jāpārtrauc, lai piedalītos Latvijas atbrīvošanas cīņās. A. Klinklāvs kā brīvprātīgais iestājās topošā Latvijas armijā. Studijas atjaunot un turpināt viņam izdevās tikai 1922. gadā, kad viņš arī iestājās Selonijā, pie kuras piederēja ievērojams skaits latviešu arhitektu. kas savu augstāko izglītību bija guvuši Rīgas politehniskā institūtā.

Tūlīt pēc studiju nobeigšanas A. Klinklāvs iestājās darbā par Latvijas Sarkanā krusta būvniecības daļas vadītāju. Viņš izprojektēja un vadīja būvdarbus Tērvetes tuberkulozes sanatorijas jaunceltnei, savas iekārtas un plānojuma ziņā vislaikmetīgākai Baltijas valstīs, kā arī jaunbūvju un pārbūvju projektus slimnīcām Bauskā. Limbažos, Liepājā, Jelgavā, Smiltenē, Rēzeknē, māsu skolu Rīgā un ortopēdisko darbnīcu Rīgā. Sarkanā krusta uzdevumā un studiju nolūkos Klinklāvs apceļojis daudzas Vakareiropas valstis — Zviedriju. Somiju, Franciju, Vāciju, Itāliju un Poliju.

Līdztekus darbam Sarkanā krustā viņš izveidojis savu arhitektūras biroju ar plašu privātu praksi. Viena no izcilākām celtnēm, kas celta Rīgā Latvijas neatkarības laikā, bija finansu ministrijas nams, kas celts pēc A. Klinklāva projekta. Šai celtnei viņš arī bija devis visus iekšējās iekārtas metus. No citām viņa projektētām ievērojamākām celtnēm var atzīmēt Neiburga īres namu, Rīgas pilsētas slimo kases namu, Rudzīša namu Rīgā, Hoffman La Roche laboratorijas celtni, Ērenpreisa velosipēdu rūpnīcas kompleksu, Ķuzes saldumu fabriku, Ādažu pagasta skolu, Rūjienas pilsētas namu un citas pašvaldību un sabiedriskās ēkas, kā arī daudzas savrupmājas Rīgā un provincē.

Viņš rosīgi arī darbojies Latvijas amatniecības kamerā kopš tās nodibināšanas 1936. gadā līdz tās likvidācijai 1940. gadā krievu okupācijas laikā. Viņš bija amatnieku kvalifikācijas pārbaudes komisijas loceklis podnieku, galdnieku un mūrnieku arodos.

Pēc kara A. Klinklāvs nonāk Eslingenā, uzņemdamies lektora pienākumus jaunnoorganizētā Eslingenas latviešu tehnikumā, vēlāk kļūdams par komisijas locekli IRO arodu pārbaudes centrā. 1948. gadā A. Klinklāvs nokļūst Montreālā, kur nekavējoties iesaistās darbā arhitektu firmā Barott, Marshall & Merritt. Tur viņš drīz vien izvirzās par galveno projektētāju. Šī arhitektu firma specializējusies galvenokārt slimnīcu un citu dziedniecības iestāžu projektēšanā.

1959. gadā A. Klinklāvs pārceļas uz dzīvi un darbu ASV un apmetas Čikāgā, kur sāk strādāt kā galvenais projektētājs arhitektūras firmā Jensen, Halstead & Rummel, veicot izcilus uzdevumus, galvenokārt atkal veselības kopšanas iestāžu plānošanā un projektēšanā. Aizgājējam tuvas bija arī citas mākslas, it sevišķi skatuve, jau no tiem laikiem, kad viņš, pelnīdams līdzekļus studijām, bija Nacionālās operas baleta dalībnieks. Klinklāva dzīvesbiedre bija Irma Graudiņa, izcilā Nacionālā teātra aktrise. Pārceļoties uz Kanādu, A. Klinklāvs piedalās Montreālas latviešu teātra nodibināšanā, kas bija viens no pirmajiem organizētiem latviešu teātra pasākumiem Amerikas kontinentā. Viņš kļūst par nodibinātā teātra direktoru. A. Klinklāva daudzpusīgās intereses ievirzās arī avīžniecības laukā — viņš nodibina un kādu laiku rediģē Montreālas latviešu "Ziņotāju".

1982.gada "Laikā" parādās arī nekrologs, kuru ielikusi Aleksandra meita Ingrīda (nekur citur tāds fakts neparādās).