Berta Stankeviča

Policijai ziņots, ka no sava dzīvokļa Dīķu ielā 2-b 29. maijā izgājusi un vēl līdz šim nav atgriezusies 23 g. v. Berta Stankevičs. Viņa studējusi universitātē medicīnu.

Avots: Rīts, 13.06.1935

Tālu no Rīgas, Vidzemes augstienē, vijas baltie lielceļi, pa kuriem šī gada 24. jūnijā brauca dziesmuvarieši guldīt dzimtenes smiltis mūsu nelaikā aizgājušo savieti Bertu Stankeviču.
Cesvaines kapsētā tagad ir kapu kopa, kurai garām ejot katrs dziesmuvarietis nolieks galvu svētā bijībā atceroties to, kuras vairs nav, bet kā piemiņa nezudīs no mūsu sirdīm nekad.

Toreiz bija vasara, kad Berta Stankeviča beidzot atrada mieru Cesvaines smiltājā. Kad rudens sedza zelta lapu klāju par Bertas kapu, tad mēs, viņas draugi un domubiedri, pulcējamies atkal Rīgā, lai turpinātu uzsāktos darbus, lai dzīvotu tālāk savu dzīvi. Un tagad, kad nācis skumjais veļu laiks, kad ziema sāk tīt zemi baltos palagos, tad gribas mazliet atrauties no darba un aizvērtām acīm skatīt aizslīdam pagājušo gadu ainas...
Es redzu jaunieti Bertu Stankeviču, kas mirdzošām acīm vēro Dziesmuvaras gaitas, lai kļūtu pilnvērtīga mūsu organizācijas biedrene. Ar sajūsmu viņa pilda savus pienākumus ne tikai Dziesmuvarā, bet arī ārpus tās, Universitātē, darbā , lai kļūtu par cilvēku, šī vārda vispilnīgākā nozīmē. Un kad dziesmuvarieši vienotā saimē atstāj Rīgu, lai kopā atpūstos un priecātos par pavasari, tad Berta ir tā, kuras dziesma skan līgsmāk, kuras rokas saplūkušas vairāk balto pavasara ziedu...
Redzu savieti Bertu Stankeviču Dziesmuvaras telpās. Ir kluss krēslains ziemas vakars. Berta arī klusa, kā lielu skumju mākta. Jautājot pēc skumju iemesliem dzirdu, ka viņa nogurusi strādāt, nogurusi cīnīties par spraustiem mērķiem. Varbūt neesot vērts visu to darīt, varbūt viņai neesot tik daudz spēju, lai ar savu darbu padarītu laimīgākus citus cilvēkus. Mēģinu, cik manos spēkos, Bertu pārliecināt, lai tic savam darbam un pati sev, klusībā apbrīnojot viņas ideālismu.
Ta aizslīd aina pēc ainas manu acu priekšā. let ziemas un vasaras. Darba dēļ esmu kļuvusi pasīva Dziesmuvaras biedrene. Sanāksmēs un mēģinājumos ierodos reti, bet viens no tiem nedaudziem cilvēkiem, kuri mani atceras, ir Berta. Lai arī darbā un studijās aizņemta, viņa atkal un atkal uzmeklē mani un tā es tuvāk mācos pazīt šo kristalskaidro dedzīgo dvēseli. Es zinu viņas bēdu stāstu par nedziedināmi slimo brāli, un vēl šodien dzirdu Bertas balsi runājot par to. Savu dzīvību viņa ar mieru atdot, ja brālis varētu tādēļ vesels kļūt...
Nāk 1934.g. pavasaris un Dziesmuvara dodas pāri jūrām, lai ziemeļtautām rādītu mūsu dziesmoto dvēseli. Es redzu cik ļoti Berta priecājas skatīt zemes, kuras viņai bija tuvas iemīļoto ziemeļu rakstnieku dēļ. Kad Berta mājās pārbraukusi man stāsta par svešo zemju skaistumu, redzu, cik tā laimīga, bet atkal jau viņai uzmācas šaubas, vai viņa esot vērts, ka liktenis ļāvis to visu skatīt un piedzīvot...
Slīd ainas kino lentas ātrumā. Visu nākošo ziemu Berta darbā tik aizņemta, bet viņas vārdos arvien saklausu dzīves un darba prieku, tikai liktenīgā 1935. gada pavasarī redzu, ka tā nogurusi, brīžam rezignēta.
Pārdomājot tikko skatītās ainas, zinot, ka Bertas vairs nav, nāk prātā viņas pavasarī teiktie vārdi: arī man sāk trūkt spēka cīnīties ar dzīves ēnas pusēm.
Es pārmetu sev un citiem, ka tik maz esam atbalstījuši Bertu viņas ideālismā, un varbūt tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ viņas vairs nav pie mums.
Glabāsim Bertas piemiņu sirdīs, bet mūžam paliks neatbildēts jautājums - kādēļ tieši viņai, kas tā mīlēja visu labu un skaistu, vajadzēja noslēgt savas gaitas purva ūdeņos?

Avots: Dziesmuvaras vēstnesis, 01.12.1935