Paulīne Zalāne Vallena

Atvadīšanās Stirnienes Sv.Laurencija baznīcā, apbedīta Sila kapos.

Avots: Diena, 2018. apīlis

2007.gadā Paulīnei bija divkārša jubileja - 75 mūža gadi un 50 gadu, kopš publicēts viņas pirmais dzejolis "Smaids ceļmalā" katoļu žurnālā "Dzimtenes Balss" Zviedrijā 1956. gadā. Savā dzejoļu grāmatā "Cilvēka ceļš" rakstā "Aiz kalna pazūd balta diena" dzejniece saka: "Esmu  nākusi pasaulē 1931. gad 21. augustā Stirnienes pagasta "Tiltagalā", tanī sētā, kuru no lielceļa slēpa bērzi, liepas un apkārtnes skaistākais rudzu lauks. Vēl tagad redzu sevi linu krekliņā, baltiem matiem, pie dārza žoga klausāmies kā Teiču purva malas bērzos zvana dzeguzes. Ziedu dūmakā tinies rudzu lauks un grāmatas pieder manām mīļākām bērnības atmiņām." Tālāk viņa raksta: "Ar savām bērna acīm redzēju dzīvi, kāda tā bija: smags darbs, rūpes, sīkas ģimeņu un kaimiņu nesaticībiņas, skaudībiņas, lielībiņas. Tomēr šai dabiskajai cilvēku dzīves sastāvdaļai pāri bija kāda liela laba gaisma. Dzīvi caurstrāvoja godīgums, gaišas cerības, jaunatnes lielā centība pēc izglītības, ideālisms, tautas un tēvzemes mīlestība. Cilvēki svinēja svētkus un priecājās. "Ar katru gadu dzīve kļūst labāka un labāka," teica mani vecāki. Biju pārliecināta, ka kļūšu dzejniece... Ka saule varētu aptumšoties un zemes pamati sašķobīties, tas prātā nenāca. Tādēļ šis laiks palicis atmiņā kā balta saules diena!" 1944. gadā, kad krievu tanki jau bija pie Rēzeknes, uz lielceļiem nebeidzamas bēgļu rindas, bija smagas izšķiršanās stundas braukt prom vai palikt? Atceroties drausmīgo Baigo gadu un izsūtīšanas, Zalānu ģimene pievienojās bēgļu straumei. Paulīne raksta: "Asiņaina tumsa pārklāj saulainās āres un dzīves cerības. Raud pamestās mājas acis, sāpēs sastindzis rudzu lauks. Sunītis kaukdams paliek celiņa malā... Visas citas mūža sāpes ir rimušas, aizmirstas, kļuvušas nenozīmīgas. Bet šis brīdis sāp vēl šodien ar to pašu mežonīgo skaidrību, kā toreiz. Jo tanī dienā pārlūza dzīve. Tanī dienā bojā gāja baltā, labā, cerīgā pasaule!" Ģimene bēgļu gaitās nokļuva Vācijā, kur vairākās nometnēs pavadīja septiņus gadus. Paulīne beidza pamatskolu Valkas nometnē un mācījās latviešu ģimnāzija. Viņa spēlēja teātri un dziedāja divos koros, piedalījās dziesmu svētkos. Ar sajūsmu viņa lasīja, deklamēja un pētīja dainas, jo gribējās iegūt un saglabāt kaut daļiņu no dārguma, ko svešā pasaule draudēja atņemt. 1951. gadā P. Zālāne ieceļoja ASV un apmetās uz dzīvi St. Paulā, Minesotas pavalstī. Sākumā viņa strādāja fizisku darbu. Neklātienē pabeigusi vidusskolu, iestājās Minesotas universitātē, kur studēja vācu un franču valodu, vēsturi un pedagoģiju. Par darbu "Dainu pēdas somu Kalevalā" ieguva maģistra grādu senlaiku literatūrā. P. Zalāne mācīja latviešu valodu, literatūru un folkloru Kursas vasaras vidusskolā, latviešu valodu, vēsturi un ticības mācību Denveras latviešu pamatskolā, vācu un franču valodu un pasaules kultūrvēsturi Amerikas vidusskolās. Viņa studējusi arī teoloģiju. 1995/96. mācību gadā strādāja Rēzeknes augstskolā, lasot lekcijas par viduslaiku eposu, romantismu un reālismu rietumu literatūrā, kā arī vadīja garīgus kursus: "Kristietības loma laikmeta atjaunošanā", "Neparastā kristietība" un "Kristīgā un latviskā audzināšana". Paulīnes dzejoļi publicēti daudzos ārzemju latviešu periodiskajos izdevumos, tagad arī Latvijā. Kopš 1964. gada viņa bieži lasīja referātus latviešu sabiedrībai ASV vidienē par latviešu rakstniecību, folkloru, latviešu sabiedrisko un nacionālo dzīvi. Vairākkārt ar Latvijas likteni iepazīstinājusi amerikāņu sabiedrību. No 1975. līdz 1977. gadam P. Zalāne bija literārā žurnāla Treji Vārti jauno autoru nodaļas redaktore, Amerikas latviešu katoļu apvienībā Jaunatnes nozares vadītāja, no 1983. līdz 1987. gadam radiostacijai Brīvā Eiropa gatavoja raidījumus par latgaļu literaturu, Denverā darbojās Latvijas Tautas frontes atbalsta grupā. P. Zalāne ir Latviešu rakstnieku apvienības Amerikā, LKSAA "Dzintars" un DV organizācijas biedre. Rēzeknē 1999. gadā un 2002. gadā papildināts un atkārtoti izdots P. Zalānes dzejoļu krājums "Cilvēka ceļš". Par savas dzīves nozīmīgāko posmu jubilāre uzskata 1995./96. mācību gadu, kad strādāja Rēzeknes universitātē. "Tas bija mūža sapņa piepildī jums - mācīt Latvijā savas tautas jauniešus. Amerikā dažkārt no darba nācu raudādama. Ja Rēzeknē nobira kāda asara, tad tā bija prieka un sajūsmas asara par lieliskajiem studentiem vai labajām domām, ko viņi bija uzrakstījuši savos darbos. Tādēļ varu teikt, ka tas bija laimīgākais gads manā mūžā." Jubilāre saņēmusi vairākus pagodinājumus. Par dzejoļu krājumu "Cilvēka ceļš" viņai piešķīra Latvijas skautu kustības dibinātāja Kārļa Goppera fonda balvu. Par kultūras rosmēm un jaunatnes audzināšanu divas reizes, 1979. un 1997. gadā, saņēmusi Amerikas latviešu katoļu apvienības balvu. 2006. gada 15. septembri Bērzgalē bija rakstnieka Antona Rupaiņa 100 gadu atceres diena, un pateicības rakstu, rozes un grāmatu "Bērzgales novads" saņēma arī Paulīne Zalāne.

Avots: Laiks, 06.01.2007

2010. gadā viņa kopā ar vīru plānoja atgriezties Latvijā. Vīrs bija no Liepājas puses, dzejniece – no Stirnienes, iegādājās māju Ogres pusē – lai ir pusceļā līdz katra bērnības zemei. Bet pirms pašas pārcelšanās traģisks negadījums aizsauca P. Zalānes-Vallēnas dzīvesbiedru aizsaulē. Dzejniece atgriežas Latvijā, kā pati saka, sagaida savu Balto dienu, taču jūtas samērā vientuļi, pusceļā uz mājām.

Avots: rakstnieciba.lv