ua

Katrīna Reinovska

Добавить новую картинку!
Дата народження:
25.03.1845
Дата смерті:
08.09.1923
Додаткові імена:
Reinovsku Katrina, Reinovskis, Katrīne
Категорії:
Віршописець
Громадянство:
 латиш
Кладовище:
Jūrmala, Lielupes kapi (saukti arī kā Bulduru kapi)

Šķita, ka pagātne aizsegusi jau Reinovsku Katrinas mūža gājumu un viņas mazais dziesmu krājums — Latvijas jūrmalas puķītes, kas iznācis pagājušā gadsimteņa septiņdesmitajos gados, paliks vienīgā liecība par Reinovsku Katrinu kā cilvēku un dziesminieci. Tomēr bija lemts atšķetināt viņas dzīves pavedienus. Lapas Mārtiņa nedaudzie Reinovsku Katrinai veltītie vārdi viņas dziesmiņu krājuma priekšvārdā, kā arī pašas dziesmiņas, kurās viņa apdzied jūru un jūrnieku dzīvi, ierosina mani meklēt ziņas par dziesminieci Jūrmalā. Kādā vasaras dienā domas par Reinovsku Katrinu noved mani Bulduru kapsētā. Klejojot šai kapsētā, kur atdusas neviena vien veca zvejnieka cilts, neatlaidīgi uzmācas doma, ka te vajadzētu atdusēties Jūrmalas dziesminiecei. Un tiešām, pētot kapu pieminekļu uzrakstus, uz kāda izlasu Reinovsku vārdu. Pieminekļa aizsūnojušais un laika zoba maitātais uzraksts pirmajā manā gājienā pa kapsētu, liek domāt, ka še savu piederīgo vidū dus dzejniece. Vēlāk izrādās tomēr, ka dzejniece atdusas nevis šinīs vecajos ģimenes kapos, bet viņas kaps atrodas kapsētas otrā pusē. Rudens ziedi uz vecajiem Reinovsku dzimtenes kapiem liek domāt, ka tie kapi nav aizmirsti. Bet kas ir šo kapu kopēji un Reinovsku Katrinas dzīves gaitu zinātāji? Aptaujājos vienam otram jūrmalniekam par Reinovska ģimeni. Bet vienmēr saņemu atbildi, ka tāda ģimene nav zināma. Taču kādā klusā saulainā septembra dienā, kad pār jūru klājas migla un Jūrmalas ielās apklusušas laužu čalas, atkal nostaigāju uz mazo kapsētu. Pretim jauns kapu sargs. Apvaicājos par Reinovsku Katrinas kapu un saņemu atbildi, ka Reinovsku kapus puķēm apdēsta kāda jūrmalas dārzniece. Pazīstu šo dārznieci. Puķu ieslēgta, pāri pusmūžam, sirma un stalta viņa redzama puķu tirgū. Dodos turp. Ceļš ved gar kādu nelielu māju ielas malā. Veros mājas logos, kurus rotā balti priekškari un spilgti ģerāniju ziedi. Starp ziediem pavīd sievietes galva, smalkiem sejas pantiem, pār grāmatu pārliekusies. Veca grāmatniece? Kas zina, varbūt arī viņas dzīves ceļi ir krustojuši Reinovsku Katrinas ceļus? Bailīgi paceļas acis par pēkšņā ciemiņa ierašanos. Bet tas ir tikai mirklis. Un tad jau dzīvi risinās mūsu sarunas. Kā tad — Reinovsku Katrina ir jūrmalniece. Viņa ir dzimusi un augusi Jūrmalā. Kad bijām jaunas, pazināmies,  stāsta runātāja.  Bet ko nu es jums par viņu daudz stāstīšu. Tepat jau nākošajā ielā dzīvo viņas meita. Nākošajā ielā iegriežos mazos vārtiņos. Krūmu un rudens ziedu iežogots celiņš aizved pie nelielas vasarnīcas. No vasarnīcas iznāk pamaza auguma sieviete, laipnu seju, jau pāri pusmūžam. Liktenis mani ir savedis kopā ar Reinovsku Katrinas vecāko meitu. Dabūjusi zināt manus nākšanas iemeslus, viņas sejā atspoguļojas pārsteigums un prieks. Atsēžamies uz šaura soliņa vasaras mājiņas priekšā un iesākām sarunu. Kad māte mirusi, meitas gribejušas dažas rindas laikrakstos veltīt mātes piemiņai. Bet atminoties dzīvē mātes vienkāršību un kautrību, sevišķi viņas mūža pēdējos gados, atmetušas šo nodomu. Tā Reinovsku Katrina būtu aizmirsta, ja viņas mazais dziesmu krājums Latvijas jūrmalas puķītes nebūtu nonācis sirmā rakstu krājēja J. Misiņa rokās. Meita atminas labi mātes mazo dziesmiņu krājumu, bet kara laikā tas ir gājis zudumā. Bet atmiņas par māti palikušas dzīvas. Ir sestdienas pēcpusdiena. Negribu aizkavēt laipno stāstītāju viņas sestdienas gaitās. Tamdēļ aicinu to rīt kā pie svētdienas savās mājās, lai uzrakstītu Reinovska Katrinas dzīves gājumu. Liels ir pārsteigums, kad svētdienas pēcpusdienā redzu ierodoties dzejnieces vecākās meitas vietā viņas otru meitu dārznieka Preisa kundzi, kura sniedz ziņas par dziesminieci Reinovsku Katrinu.

Reinovsku Katrina dzimusi 1845. g. 25. martā (p. v. st.) Bilderliņu pagasta (Bulduru) Kinku mājās. Viņas tēvs Jēkabs Reinovskis, saukts Austurs, dzimis Latvijā, bet uzaudzināts no kāda muižnieka Polijā. Te arī dabūjis uzvārdu Reinovskis. Pieaudzis Jēkabs Reinovskis atgriezies savā dzimtenē, kur piekopis namdara amatu. Aprecējis Mariju Kinku no Bilderliņu pagasta Kinku mājām. Garīgi gaišs un možs viņš izpildījis pagasta vecākā amatu un nostājies visas sava pagasta dzīves priekšgalā. Aizstāvot zemnieku intereses, nereti nonācis nesaskaņās ar muižniekiem. Jēkabs Reinovskis arī ierosinājis celt pirmo skolu Bilderliņu pagastā. Katrinas Reinovskas māte Marija dzimusi Kinka cēlusies no Bulduru pagasta Kinku mājām. Par viņu maz uzglabājušās atmiņas. Katrina Reinovska uzaugusi savas mātes mājās. Skolu apmeklējusi nav ne dienas. Lasīt un rakstīt iemācījusies pati. Pašmācības ceļā arī piesavinājusies krievu un vācu valodas. Pirmās vācu valodas zināšanas, kā viņas meita stāsta, ieguvusi no kādām zemē atrastām vācu grāmatas lapiņām. Vēlākā laikā vācu valodu runājusi tekoši. Turpmāko Reinovsku Katrinas garīgo attīsību spēji ietekmējis skolotājs Fridrihs Mekons. Viņš arī rakstījis pagājuša gadsimteņa septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados un, jādoma, ir bijis diezgan plaši pazīstams, jo vēl tagad tā laika paaudze atceras Fridrihu Mekonu. Viņš atstājis vairākus desmitus grāmatu, no kurām kā oriģināli minamas Debess vaļā (1873.), Trīs reizes par velti (1875.) un Slapjās ziņģes (1875.). Starp tulkojumiem ir dažādas, sākot ar garīga satura apcerējumiem un beidzot ar baronu Minhauzenu. Vēl sarakstījis praktiskas un skolas grāmatas. Fridrihs Mekons ir modinājis Reinovsku Katrinā interesi uz grāmatām, ierosinājis viņu dziedat Bilderliņu pagasta korī, piedalīties teātra uzvedumos u. t. t. Dzejniece arī labi pazinusi Ādolfu Alunanu, kurš saskatījis viņā skatuves dāvanas, gribējis pierunāt viņu iestāties teātrī. Reinovsku Katrina bijusi liela grāmatniece. Kad viņas māte uzskatījusi lasīšanu par veltu laika kavēšanu un liegusi viņai tās lasīt, Katrina slepeni lasījusi tās uz klēts augšas mēnesgaismā. Viņas nešķiramie
draugi ir bijuši Mājas Viesis, Latviešu Avīze, vācu žurnāls Buch fūr Alles, kuri gaismojuši viņas garu. Reinovsku Katrina bijusi neliela auguma, pustumšiem matiem, kuri divās matu pīnēs apvijuši galvu, zilām acīm, paasiem sejas pantiem ko sevišķi pauž mutes līnijas, bet tomēr viņas sejā bija kaut kas tāds, kas patika cilvēkiem. Savā jaunībā Reinovsku Katrina pārdzīvo dziļu mīlas traģēdiju. Viņa iemīlas kadā jūrniekā. Šai mīlestībai sevišķi pretojas māte, pat savas dzīve pēdējos brīžos. Šķiet šis pārdzīvojums arī būs ierosinājis Reinovsku Katrinu sacerēt dziesmiņas par jūru, jūrnieka mīlestību, šķiršanās skumjām u. t t., kuras viņa vēlāk sakopojusi krājumā Latvijas jūrmalas puķītes. Bet dzejniece nav bijusi tikai klusa cietēja, bet noteikta, patstāvīga un uzņēmīga savā dzīvē un nodomos. To liecina tas, ka ilgodamies redzēt svešas zemes, viņa pret mātes gribu 1869. g. 30. oktrobrī dodas uz Pēterpili. Uzglabājusies vēl viņas dienasgrāmatiņa (Lilijas Brantes īpašumā). Te viņa atzīmējusi savus ceļojuma iespaidus. 1875. g. 9. novembrī Reinovsku Katrina apprecas ar Jāni Ozolu. Viņi laulājas Raunas baznīcā, jo uz turieni ir pārgājis Slokas baznīcas mācītājs Firhufs. Kāzas svin turpat Stalūnu mājās. Pēc kāzām apmetas uz dzīvi Bilderliņu Kinku mājās. Reinovsku Katrinai dzimušas trīs meitas. Savā ģimenē viņa bijusi noteicēja un audzinājusi savus bērnus kristīgā garā un darbam. Viņa bijusi ļoti stingra un meitas vienmēr padevušās mātes gribai. Arī apprecējusies dzejniece nav zaudējusi savas garīgās intereses un vērīgi ir sekojusi laika garam. Pat mūža pēdējos gados vēl daudz lasījusi, kamēr pati teikusi: „Nu gan acis zib no lasīšanas," un ziemā gājusi tās ārā izrīvēt ar sniegu. No mātes grāmatām vēl meitas labi atceras Stendera un Dinsberga dziesmas, kuras Reinovsku Katrina zinājusi no galvas un citas tanī laikā daudz lasītas grāmatas. Reinovsku Katrina bijusi liela dziedātāja un veikla runātāja. Priekš sava laika gaiša, asprātīga, brīva savos uzskatos, viņa nemīlējusi satikties ar kuru katru cilvēku un sarunāties par ikdienišķām lietām. Viņas tuvākie draugi mūža otrā posmā ir mācītājs Gothards Firhufs, kurš no Slokas vēlāk pāriet par mācītāju uz Raunu un virsmācītājs Lielmanis, ar kuriem Reinovsku Katrina bieži dalījusies reliģiskās atziņās. Šķiet, mācītājs Frihufs ir bijis latviešu draugs, jo vadījis Latviešu Avīzes no 1866.—1869. g. un rakstijis nodaļā No svešu kungu zemēm un piedalijies latviešu valodas labošanā. Sava mūža pēdējā pusē dzejniece bijusi ļoti reliģioza, kas arī izskaidro šīs divas viņas pēdējās draudzības. Lielā vienkāršībā, kura izpaudusies viņas ārējā izskatā un apkārtnē, darbojoties mājā un ģimenē, bet vaļas brīžos lasot iemīļotās grāmatas un laikrakstus, Reinovsku Katrina sagaidījusi savu mūža vakaru. Ticībā uz Dievu un cerībā uz augšāmcelšanos Reinovsku Katrina 78 gadus veca slēgusi acis uz mūžu 1923. g. 8. septembrī. Skaistā, saulainā septembra dienā, daudz ļaužu pavadīta, apglabāta Bulduru kapsētā.

Avots: Latviete, 01.02.1938

немає місць

    loading...

        Iм'я зв'язокТип відносинДата народженняДата смертіОпис
        1Karls Vilhelms Gothards FīrhufsKarls Vilhelms Gothards FīrhufsЗнакомый15.10.182802.02.1907

        Не вказано події

        Ключові слова