Jānis Sudrabiņš

Dzimis Lazdonas pagastā muižas kalēja ģimenē. Mācijās Madonas psk. un Tautas univ. nodaļā Cesvaines valsts ģimnāzijā. Bijis laikr. "Vidzemes Vēstnesis" red. loc. (1932-33), laikr. "Brīvā Zeme" lauku korespondents. Otrā pas. kara beigās nonācis gūstekņu nometnē Zēdelhemā Beļģijā, bijis latv. nometņu izdevumu "Ceļa Malā" un "Rīgas Ziņas" redaktors. Vēlāk dzīvo Vācijā Grosenbrodes nometnē, pēc tam Eitīnē. Rakstījis izdevumos "Nedēļas Apskats", "Latviešu Bavārijas Vēstnesis", bijis žurn. "Treji Vārti" red. loceklis (1974-75). No 1952.gada Latv. preses b-bas Vācijas kopas valdes pr-js, kopš 1960.gada apgāda "Latvija" darbinieks, bijis J.Jaunsudrabiņa pieminekļa komitejas pr-ks, Raiņa un Aspazijas pieminekļa komitejas loceklis, PBLA Kult. fonda preses referents Vācijā, K.Gopera fonda pārstāvis Vācijā.
Publicēties sācis kā lauku korespondents. Pirmie stāsti un dzejoļi publicēti laikr. "Vidzemes Vēstnesis" un žurn. "Ugunsdzēsējs" (1930). Viņa luga uzvesta Cesvaines dramatiskajā kopā. Sarakstījis literarizētus kara un gūsta atmiņu tēlojumus "Asiņaina gaisma aust" (1951), "Nīcības viesuļos" (1954), biogrāfisku apcerējumu "Toreiz aiz dzeloņžoga" (1966), atmiņas un stāstus "Pēdējās dienas Kurzemē" (1969). Sakārtojis krājumu "Palikušie" (1953), rediģējis J.Jaunsudrabiņa "Sirmo grāmatu" (1972). Apbalvots ar Latviešu skautu Baltās Lilijas ordeni (1973).