Arnis Skujiņš

Rakstu pats savu piemiņas rakstu, jo "varbūt, ka pēdējā mana šī vasariņ'." Mani studiju gadu laika biedri ir jau aizgājuši pirms manis, bet vēlākie par mani tikpat kā nekā nezina. Kas tad atliek? Nāk prātā sena "zaldātu ziņģe": "Jāceļas būs augšā, ja vien varēs tikt, pašam sev uz kapa kādu puķi likt."

Es, Arnis Skujiņš, piedzimu Kalsnavas mācītāja mājā 1920. gada 16.janvārī, kā otrais dēls mūsu ģimenē. Mans tēvs Kārlis Skujiņš bija mācītāja Andrieva Niedras palīgmācītājs. Kā politiķis A.Niedra cīņā pret komunistu Sarkano armiju meklēja palīdzību no vāciešiem. Ulmanis gaidīja palīdzību no angļiem. Abi pievīlās. Niedras dēli krita Latvijas atbrīvošanas cīņās. Ulmanis Niedru izsludināja par valsts nodevēju un izraidīja no Latvijas. Komunisti Stučkas valdīšanas laikā (1919) nošāva ap 40 mācītājus. Mans tēvs bija slēpies kūtsaugšas salmos. Niedra naktī akmeņainā tīrumā izlicies par akmeni. Ķērāji paskrējuši viņam garām. Kalsnavas draudze bija liela, turīga un karā maz skarta. Draudzes padome lūdza manu tēvu palikt Niedras vietā. To manam tēvam neļāva sirdsapziņa, jo tas būtu pret bausli: Tev nebūs iekārot sava tuvāka mantu. Tēvs ar mūsu māti un diviem knēveļiem pārcēlās uz Krustpils draudzi. Tur Daugavas tuvumā kara vētra bija nopostījusi baznīcu un mācītāja māju. Daudz iedzīvotāju aizklīduši uz Krieviju. Krustpilī es uzaugu. Manu tēvu viņa patēvs, pats audzis grūtos apstākļos, bija radinājis pie grūta darba. Tā mans tēvs savukārt lika mūs, puikas, lauku darbos, lai mēs tiem pierodam. Viņš panāca pretējo. Savu izglītību es uzsāku Krustpils Valsts pamatskolā. Te dzīvoja daudzi nabadzīgi ļaudis. Daži bērni nāca uz skolu tikai, lai paēstu pusdienu viru un tad pazustu. Mūsu klase bija otrā stāvā ar logiem pret galveno ielu. Pavasarī, kad logi bija atvērti, mēs, puikas, skolotājam neredzot, sviedām pa logu uz ielas sprāgstošus korķus, lai tie biedētu žīdu važoņu zirgus. Ir jau man arī citas atmiņas no skolas dienām, bet vai tad visas tās te var uzrakstīt. Pamatskolu es beidzu 1933. gadā. Tēvs mani aizsūtīja uz Baznīcas ģimnāziju Rīgā. Tur man mācīja latīņu un sengrieķu valodas, lai es vēlāk varētu studēt teoloģiju. Es dzīvoju skolas internātā, bet brīvdienas pavadīju tēva, mācītāja mājā Krustpilī. Vasarā strādāju lauku darbos un svētdienās gāju uz zaļumballēm. Jēkabpilī spēlēju kājbumbu un biju Zemgales meistars jauniešiem līdz 18 gadiem 100 metru skriešanā.Uz treniņiem Jēkabpilī mēs ar brāli braucām pa straumi augšup un pāri Daugavai airu laivā. Ar Latvijas likteņupi Daugavu, tās plūdiem, zveju, viļņu mirdzēšanu, peldēšanu un romantiskiem laivas braucieniem saistās manas jaunības skaistākās atmiņas. Ģimnāziju es beidzu 1938.gadā. Baznīcas ģimnāzijā vadītie pieci despotisma gadi mani atturēja studēt teoloģiju. Es izvēlējos arhitektūru. Tajā pašā rudenī Lettonia mani uzņēma vispārējā konventā. Manas studijas iekrita divos Latvijas brīvvalsts gados, vienā komunistu Baigā gadā un trijos vācu okupācijas kara gados. Man vēl atlika nolikt arhitektūras gala pārbaudījumus, kad, Sarkanai armijai tuvojoties, bija dzimtene jāatstāj. Kara pēdējos Jāņos (1944) es apprecēju astronomijas studenti, Dziesmu varas dziedātāju Veltu Ozoliņu. Kad mans tēvs mūs Krustpils baznīcā laulāja, austrumu pamalē jau plaiksnījās kara ugunis. Kopš tās dienas Velta bija manas dzīves labais draugs un iedvesmotāja 62 gadus. Drīz pēc mūsu laulībām Veltai izdevās ar pēdējo vilcienu atstāt Rīgu un doties uz Vāciju. Vilcienam sliedes bija izliktas pāri kartupeļu laukiem. Būdams pēdējā gada students es biju no iesaukšanas armijā atbrīvots. Biju aizķēries Rīgā, līdz bija par vēlu aizbēgt uz rietumiem. Jūrā pie Daugavas grīvas noenkurojās vācu kara flotes slimnīcas kuģis Bremen. Es pieteicos smagi ievainoto karavīru uznešanai uz kuģa klāja. Mani pieņēma. levainotos pieveda laivās. Tie bija jānes augšā pa virvju kāpnēm. Rīga jau bija kritusi Sarkanās armijas rokās, kad kuģis devās jūrā. Uz tā bija arī viens paslēpies bēglis. Vācijā vācieši mani ieskaitīja un apmācīja kara flotē. Es pieprasīju, lai mani pārceļ uz kādu latviešu vienību. Tā es nonācu latviešu leģiona 15.divīzijā. Kara beigās es "paņēmu vagu" (aizbēgu) no vienības un paslēpos Libekā. Tā gūsts man pagāja secen. Būtu garš stāsts, ko es šeit nestāstīšu, kā Velta no kara sagrautās un krievu okupētās Kemnicas ar mazu zīdaini pār purvu nelegāli pārnāca uz angļu zonu un mani uzmeklēja. Sekoja četri gadi Vācijas bēgļu nometnēs. 1949.gadā mēs ieceļojām Austrālijā. Valdība mani norīkoja kanalizācijas tranšeju rakšanas darbā. Vietējiem šis darbs bija par smagu. Arī man. Velta izgādāja, ka mani pārcēla birojā par zīmētāju. No maniem Latvijā pabeigtiem sešiem studiju gadiem šeit ieskaitīja divus. Tā šejienes piecgadīgā kursa beigšanai man bija jāstudē vēl trīs gadi. leguvis arhitekta tiesības, es strādāju Nūkasles pilsētas valdē. Kā pilsētas galvenais arhitekts es projektēju sabiedriskas celtnes, bibliotēkas, piejūras paviljonus, sporta tribīnes, daudzstāvu auto novietnes, parkus. Kad Nūkaslē nodibinājās jauna universitāte, es pārgāju strādāt tur. Plašā, kokiem apaugušā rajonā cēlās jaunas, daudzstāvu akadēmiskās celtnes. Šo celtņu īstenošanā es strādāju līdz aizgāju vecuma pensijā. Labāk kā arhitektu latviešu sabiedrība mani pazina kā rakstnieku. Esmu uzrakstījis stāstu grāmatu "Zilā saite" un vienu romānu "Dīvains cilvēks" un publicējis trimdā un Latvijā krietni pāri simtam noveles, stāstus, feļetonus. Arī paša ilustrētus. Romānu un avīžu izgriezumus līdz 2005.gadam esmu nodevis Misiņa bibliotēkai Rīgā. To, ka es visu savu garo mūžu baznīcās spēlēju ērģeles, to es te nemaz nepieminēšu. Man bija 86 gadi, kad Dievs man uzlika smagāko soda mēru. Par manu vilcināšanos pirms 60 gadiem, kad es pēc kara baidījos nelegāli doties uz krievu zonu un meklēt tur palikušo manu dzīves draugu Veltu. Pats Dievs man Veltu bija devis, tad Dievs manu dzīvesbiedri ar zelta sirdi aizsauca tālu, tālu, un es vairs viņu nekad nesatiku. "Saucu, saucu, nesasaucu." Par mani sēros mans dēls Māris ar sievu Judīti un mazmeita Katrīne. No šīs dzīves es aizgāju 2011. gada 26. martā.
Arnis Skujiņš

Avots: Austrālijas latvietis, 27.04.2011