Otto Valdovskis

Jaukā 2. vasaras svētku dienā Jaunsvirlaukas pagasta Laimes muižā uz mūžu slēdza acis augsti cienījams karavīrs un mīļš cīņu biedrs kapteinis Valdovskis. Liktenis bija viņam lēmis šķirties pašos mūža labākos gados un jaukākajā pavasara laikā. Cienīts un iemīļots no saviem kolēgām, priekšzīmīgs darbā, taisnīgs un gādīgs kā priekšnieks — tāds viņš, aizgājis, paliks mūsu neizdzēšamā atmiņā. Viss Zemgales artilērijas pulks, saņemot šo sēru vēsti, jūtas dziļi skumdināts par dārgo zaudējumu. Gandrīz 15 nepārtrauktus, čaklus dienesta gadus viņš strādājis pulka dibināšanas un izveidošanas laukā, tāpēc arī pulkam dziļi pieaudzis pie sirds ar ciešām saitēm.

Kapteinis Otto Valdovskis dzimis 20. februārī 1890. gadā Elejas pagastā, Jelgavas apriņķī kā zemkopja dēls. Izglītību baudījis Rīgā Ģermāņa reālskolā. 1911. gadā iestājies brīvprātīgi Krievijas armijā un 1912. gadā paaugstināts rezerves praporščika dienesta pakāpē. Pasaules karam sākoties, mobilizēts un ieskaitīts 27.artilērijas brigādē, kuras sastāvā ņēmis dalību kaujās Austrumprūsijā. Kaujā pie Gentenes kontuzēts un kaujā Augustovas mežos pie «Carskij Lies» ievainots un kritis vācu gūstā. Latvijas armijā iesaukts 16. decembrī 1919. gadā un ieskaitīts X artilērijas diviziona sastāvā. Pie Zemgales artilērijas pulka dibināšanas 1920. gada sākumā viņš tiek ieskaitīts XI artilērijas divizionā un nozīmēts par 1. baterijas komandieri. Pulks formējās grūtos apstākļos un katra karavīra darba mīlestība un spējas daudz ko palīdzēja, lai formēšanas un izveidošanas darbs sekmētos. Kapteinis Valdovskis bija viens no izciliem virsniekiem ar plašu iniciatīvu, darba mīlestību un prieku, un ar savu priekšzīmi spēja iejūsmināt karavīrus pie viņu dienesta pienākumu izpildīšanas grūtos apstākļos, kādi bija toreiz. 1920. gadā kā baterijas komandieris piedalās valsts austrumu frontes nodrošināšanā. Miera stāvoklim iestājoties, enerģiski strādā pie pulka tālākās izveidošanas, izpildot baterijas komandiera un ilgākus laikus arī munīcijas pārziņa amatus. Bez tam kā vecākam baterijas komandierim ilgāku laiku bija uzticēta diviziona pagaidu komandēšana. Nelaiķis prata labi nostādīt savas vienības karavīru apmācību un audzināšanu, baudīdams priekšniecības atzinību un padoto karavīru un kolēgu cieņu un mīlestību. Par centību dienestā un par nopelniem Latvijas neatkarības labā apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni un vairākām goda zīmēm. Pēdējā laikā komandēja 3. bateriju un, nemaz nenojauzdams likteņa sūro lēmumu, vēlējās savu gadskārtējo atvaļinājumu pavadīt savā dzimtā apvidū uz laukiem. Priecīgs, jautrs, neko ļaunu nedomādams, viņš ar savu ģimeni pirms jaukajiem vasaras svētkiem devās pie savējiem uz Jaunsvirlaukas pagastu. Tur pēkšņi viņu pārsteidza sirds trieka, un cienījamam karavīram vairs nebija lemts atgriezties uz savu iemīļoto darba vietu. Garās karavīra gaitas, grūtības un nenogurstošais darbs atstājis savu iespaidu uz viņa veselības stāvokli, kaut gan viņš pats to centās neizrādīt.

Avots: Latvijas kareivis, 26.05.1934