Aleksandrs Druviņš

Kurelietis. No Suntažiem.

Saudzīgāks liktenis izrādījās virsnieka vietniekam Aleksandram Druviņam, kurš pārņēma bataljona vadību pēc leitnanta Rubeņa nāves. Pašu A. Druviņu ievainoja 1944. gada 7. decembrī cīņās ar vāciešiem pie Vēveru mājām. Vidēji smagi sašauts kreisajā plecā (lode bija skārusi arī krūškurvi), viņš varēja pārvietoties tikai uz nestuvēm, tomēr nezaudēja samaņu un turpināja komandēt vienību. Pēc 9. decembra kaujām Druviņš ar apmēram 100 vīru lielu rubeniešu grupu nonāca Laidarāju mājās, no kurienes viņu ar trofejās iegūtu vācu vieglo automašīnu slepus nogādāja un ar viltotiem dokumentiem uzņēma (medmāsas piesardzības nolūkos pat pielīmēja viņam ūsas, lai neviens to nepazītu) Talsu slimnīcā. Pēc kara A. Druviņš dzīvoja Suntažos un strādāja par mācību daļas vadītāju Ogres meža tehnikumā un par darbu vadītāju Ogres starpkolhozu celtniecības organizācijā. Viņš mira 1977. gadā, spējot no padomju okupācijas varas iestādēm noslēpt savas patiesās kara gaitas.