Eleonora Ozere

Eleonora Ozere (dzimusi – Arbidāne) Dzimusi 1944.gada 31.janvārī – Dvietē, Ilūkstes novads.

Dieva mierā 2019.gada 9.martā, Rīgā.

Atvadīšanās 2019.gada 15.martā plkst. 11:00, Rīgas kremācijas centrs.

Eleonora pasaulē nāca 1944.gada 31.janvārī, ļoti aukstā ziemas dienā, kā pirmdzimtais mīļotais bērniņš savai mammītei Annai un papiņam Vladislavam Arbidāniem – Dvietē, skaistajā Latvijas Augšzemē, jeb Sēlijā.

Eleonora vai Elite, kā viņu mīļi dēvēja ģimenē, jeb kā vēlāk dzīvē sauca – Noriņa vai Nora – bija laba, mīļa, centīga un apzinīga meita saviem vecākiem un laba vecākā māsa saviem mīļajiem brāļiem Jānim un Arnoldam.

Tā kā Eleonoras paps bija mežkungs, tad sākotnēji ģimene dzīves vietas mainīja (Dviete, Tadenava), bet noslēgumā cēla un iekopa savu ģimenes ligzdu, māju, saimniecību, Jēkabpils rajona, Kaldabruņas ciema “Saulgožos”. Kopā ar brāļiem daudz palīdzēts vecākiem. Ģimenē bija pieņemts vienam par otru rūpēties, palīdzēt, atbalstīt. Un šīs ciešās saites tika saglabātas visa mūža garumā, gan ar vecākiem, īpaši savu Mammīti, gan ar brāļiem.

Skolas gaitas Eleonorai pagāja Bebrenes un Rubeņu pamatskolā, bet pēc pamatskolas, lai ātrāk kļūtu patstāvīga un varētu palīdzēt ģimenei, Nora izvēlējās doties mācīties uz Rīgu, pabeidza Pārtikas un tirdzniecības tehnikumu.

Pēc tehnikuma absolvēšanas par labām sekmēm, tika uzaicināta tehnikumā par mācībspēku. Daudzus gadus bija kā skolotāja, grupu audzinātāja. Kā arī vadīja Latvijā toreiz pirmās viesmīļu, oficiantu grupas.

Daudz un no sirds tika strādāts darbā, gan gatavojot viesību mielastus, daudz ar saviem darbiem, cienastiem iepriecināti cilvēki. Bieži viņu izvēlējās par viesību saimnieci. Un savā virtuvē viņa radīja gardumus un brīnumus! Iepriecināt un lutināt citus, palīdzēt citiem tas Eleonorai patika un bija pats galvenais. Varbūt tāpēc, ka pati bērnībā bija smagi slimojusi, ilgstoši ārstējusies prom no mājām, savā dzīvē viņa vienmēr steidza visiem palīdzēt. Pašaizliedzīgi sevi atdodot cietiem, maz tika domāts par sevi. Un ar gadiem pašas spēki sāka izsīkt.

Kad bija jāsāk saudzēt veselība, Eleonora darba gaitas turpināja Rīgas pilsētas Kurzemes rajona pašvaldībā, sociālās apdrošināšanas jomā. Līdz pensijai nostrādāja Rīgas Kurzemes rajonā Sociālās apdrošināšanas nodaļā.

Bet, pati galvenā Norai tomēr bija viņas ģimene, mīlestība un rūpes par vecākiem, vīru un bērniem. Laulība ar Imantu Ozeru – 1971.gada 16.februārī, mūža garumā. Bērni ar mīlestību atceras, ka Mamma vienmēr bija kopā ar viņiem gan priekos, gan bēdās.

Mīlam un atceramies!