Alfrēds Jurciņš

Gulbenes-Elsles piensaimnieku sabiedrība un Elstes vietējas organizācijas sestdienas vakarā rīkoja elsteniešu saimnieciskā dzīvē priekšzīmīgā lauksaimnieka Alfrēda Jurciņa 60 mūža gadu atceri. Jurcinš dzimis 1878. g. 16 gadu vecam viņam nomirst tēvs. Jauns zēns viņš uzņemas saimniecības vadību ar lieliem parādiem. Māsas sūta skolā un pēc darba — naktīs lasa grāmatas. 21 gadu vecumā viņš dziedāšanas biedrībā jau nolasījis 4 priekšlasījumus.
1906. g. viņu ievēl par pagasta vecāko. Bet drīz vien soda ekspedīcija par viņa uzrādīšanu izsola lielu godalgu. Kopā ar citiem elsteniešiem Jurciņam dzimtene jāatstāj.
Kad atgriežas dzimtenē, uzsāk atkal darboties savas saimniecības pacelšanā, kas tagad Latvijā viena no priekšzīmīgākam. Viņš darbojies arī visās Elstes saimnieciskās organizācijās, ir lauksaimniecības kameras loceklis un centr. sav. „Turība" padomes loceklis. Arī viņa dzīves biedre, ar kuru tas nesen nosvinēja 25 gadu laulības jubileju, bijusi viņam liela izpalīdze visos darbos. Saimniece pēdējos Pļaujas svētkos apbalvota ar Triju zvaigžņu ordeņa piekto šķiru.

****

1905. g. revolūcija

Dokumenti, publikācijas un aculiecinieku atmiņu stāsti liecina, ka 1905.g. kustība, ar to saistītie notikumi ietekmējuši daudzu cilvēku likteņus Gulbenes novadā. 1905.g. revolucionārie notikumi, kas plaši izvērsās Latvijā, sevišķi aktīvi un spēcīgi izpaudās daudzos mūsu pagastos. Pret netaisnību, par politiskajām un ekonomiskajām tiesībām, konkrētām prasībām cara ierēdniecībai un muižniecības vietējai varai apvienojās un izgāja cīņā daudzi jo daudzi iedzīvotāji.

Vecgulbenē pirmais nemieru uzliesmojums bija jau 1899.g. , kad draudzei bijusi sadursme ar muižnieku viņa patronāttiesību dēļ. Aktīva loma šajos nemieros bija Andrejam Pilmanim, Otto Vīksniņam, rakstvedim Bormanim, Caunītim un Šķipsnam. 1904.g. A. Pilmanis nodibināja sakarus ar Eikerta fabrikas strādnieku Gagaini un līdz ar to Vecgulbene un apkārtējie pagasti varēja saņemt nelegālos izdevumus. Viņš uzturēja sakarus arī ar apkārtnes sociāldemokrātu Malienas organizācijas biedriem.

Liela loma bija sociāldemokrātiskajiem pulciņiem, kas organizēja un sekmēja plašākas aktivitātes. Dažos pagastos bija pat vairāki pulciņi. Piemēram, Jaungulbenē nodibinājās pulciņš "Kaplis", ko vadīja "Zaķamāju" rentnieka dēls Pēteris Znotiņš. Pāris gadus pirms 1905.gada notikumiem Elstēs nodibinājās pulciņš "Cirvis", kurš darbojās Elstu un Krapas apkārtnē. Tajā bijuši 10 - 12 biedri. Par tā izveidošanu pedagoga Kārļa Dēķena brālis Rūdolfs raksta "Divus, trīs gadus pirms 1905.g. sapulcējās pie manis Toms, Pēteris Znotiņš, Jūlijs Melnstrads, Jūlijs Rubens, Gorijs un Oskars Grāvītis ar savu politisko vadītāju Alfrēdu Jurciņu. Aprunājušies nolēmām dibināt revolucionāru pagrīdes pulciņu, šķiet, pirmo lielajā Jaungulbenes pagastā."

Par pulciņa priekšsēdētāju - vadītāju ievēlēts Alfrēds Jurciņš no Elstēm. Iegādājušies hektogrāfu, uz kā novilkt proklamācijas un dziesmu tekstus. Literatūru Jurciņš saņēmis no skolotāja Kārļa Šmita Dūrē un Rūdolfs Dēķens no brāļa Kārļa, arī skolotāja Valmierā. Literatūru pulciņa biedri lasīja, savstarpēji apmainīja un izplatīja plašā apkārtnē.

Pulciņa darbs pirmsrevolūcijas laikā izpaudās arī legālā veidā. No 1903.- 1905.g. Jurciņš lasījis referātus Jaungulbenes Dziedāšanas biedrības namā Gulbītī par dažādām tēmām. Elstu un Daukstu apkārtnē vēl darbojušies arī citi pulciņi - "Ausma" un "Pērkons".

Arī Tirzā 1904.gadā nodibināts "Dadzis" ar priekšsēdētāju Jāni Roni. Centrs atradies "Gevos", kur klētiņā notikušas slepenas apspriedes, organizēti jautājumu un atbilžu vakari. Kopā ar rancēniešiem organizējuši iedzīvotāju sapulces, viena notikusi arī kopā ar lizumniešiem. "Dadzis" no Malienas sociāldemokrātu organizācijas centra saņēmis proklamācijas, brošūras, laikrakstu "Cīņa". Ļaudis ne vairs čukstus, bet arvien skaļāk un atklātāk sāka runāt par netaisnību un notika atklātas tautas sapulces.

Adulienas pulciņa vadītājs Kārlis Stakalders, būdams vairāk izglītots, bijis sabiedriski rosīgs, vadījis teātrus, pulcēdams ap sevi progresīvus cilvēkus. No Rīgas saņemtās proklamācijas izkaisījuši cilvēku pulcēšanās vietās, piemēram, tirgos.

Litenē darbojies pulciņš "Atvase".

Sociāldemokrātisko pulciņu biedri organizēja sarkano karogu uzvilkšanu augstos kokos un citur. Tie plīvojuši Tirzas mācītājmuižas alejas bērzos, priedē pie Jaungulbenes lielceļa Adulienā, ozolā pie Zeltalejas, Galgauskas "Jaunķūtu" Priežu kalniņā, ozolā Stāmerienā pie Jāņa Gavara mājām, kur skandējuši arī revolucionārās dziesmas pūtēju mūzikas pavadībā.

Daudz paveica skolotāji, pirmsrevolūcijas gados viņi organizēja kultūras biedrības un bibliotēkas, rīkojas lekcijas un jautājumu vakarus. Aktīvs 1905.g. revolūcijas dalībnieks bijis Galgauskas skolotājs Alvils Klēbahs, Jaungulbenes Siltā skolas skolotājs Mālītis, Beļavas skolas skolotājs Fricis Ruiga un citi. 1905.g. no 10. - 14.novembrim Rīgā sanāca Latvijas tautskolotāju kongress. Sākot darbu, kongresa delegāti ar piecelšanos godinājuši tos, kas krituši cīņā par brīvību. Kongresa delegāts, tobrīd Katrīnas skolas skolotājs Alfrēds Vārdaunis stāstīja, ka no kongresa izraidīts Andrievs Niedra: "Delegāti viņu sāka stumt uz durvīm un ļaužu pūlī durvīs apgrieza riņķī un izbīdīja."
1905.g. oktobrī un novembrī pagastu iedzīvotāju sapulcēs ievēlēja rīcības komitejas. Tie bija revolucionārie varas orgāni, kas stājās pagasta valžu vietā. Rīcības komitejas pārņēma baronu muižu pārvaldīšanu, pārzināja skolas, vāca līdzekļus bruņojuma iegādei.

1905.g. novembrī Galgauskā tautas sapulcē nolēma sadalīt Galgauskas pagastu divos - Galgauskas un Krapas. Par Galgauskas priekšsēdētāju ievēlēja Jāni Matīsu, par Krapas - Alfrēdu Jurciņu. Rīcības komitejas nodibinājās Jaungulbenē, Lejasciemā, Rankā, Stāmerienā un citur. 
Vairākās vietās notika bruņotas cīņas, uzbrukumi muižām, to dedzināšana.

Stāmerienā, rīcības komitejas priekšsēdētāja un pils aplenkšanas vadītāja Jāņa Gavara vadībā, pils aplenkšanā piedalījās ap septiņiem tūkstošiem cilvēku. Bruņojušies ar bisēm, dakšām un citiem asiem duramiem priekšmetiem viņi nespēja ieņemt pili, jo kazaki izrādījās labāk apbruņoti. Revolucionāri sūtījuši delegāciju pie muižniekiem ar prasību sešu stundu laikā bez ieročiem atstāt pili. Te atradušies muižnieki arī no vairākām apkārtējām pilīm ar baronu Volfu priekšgalā. Muižnieki paspējuši aizbēgt. Aplencēji nolēmuši pili nededzināt, tomēr kāds pielaidis uguni un pils nodegusi ar visu, kas tajā atradies.