Jānis Lūkins

"1998. gada 9. jūnijā 79 gadu vecumā Stokholmā miris Jānis Lūkins. Latviju viņš atstāja jaunekļa gados, cik man zināms, nav cīnījies svešās armijās, bet visādos neparastos veidos iestājies par savu zemi, kļūstot par prototipu varonim Griguļa romānā "Kad lietus un vēji sitas logā"."

"Savu veiksmīgo karjeru Jānis Lūkins nobeidza kā "PanAmerican" sabiedrības Zviedrijas direktors. Šis postenis viņam deva iespēju tikties ar latviešu zinātniekiem, ārstiem un kultūras darbiniekiem no okupētās dzimtenes, kuri apmeklēja ārzemes. Jānis viņus labprāt ielūdza savās mājās un pauda tiem savus uzskatus un latvisko stāju. Ir pamats domāt, ka tas nebija bez savas nozīmes. Atmodas laikā kontakti kļuva intensīvāki, un man bija prieks dažās tikšanās reizēs būt kopā ar Latvijas ārstiem un zviedriem, kas interesējās par palīdzības darbu Latvijai. Lūkina māja ir celta pēc latviešu arhitekta meta, gaumīgi iekārtota un bagātīgi izgreznota ar latviešu mākslinieku darbiem. Jānis sekoja kultūras dzīvei Latvijā un trimdā. Viņš bija stipra un taisna rakstura cilvēks ar lielām prasībām pret sevi un citiem, savai pārliecībai sekodams, iemantojis gan draugus, gan pretiniekus.

Pēc Latvijas atbrīvošanas Jānis atguva lauku mājas Vidzemē, kas tiek veidotas par paraugu apkārtnei. Viņš aktīvi darbojās Baltijas Institūtā, bija "airBaltic" aviācijas sabiedrības Stokholma–Rīga līnijas padomdevējs un allaž redzams Arlundā. Izpalīdzīgs un draudzīgs, ar mākslinieka dabu, dziļi nacionāls sava ceļa gājējs, tāds Jānis Lūkins paliks atmiņā," 

nekrologā raksta Aina Siksna

***

Drīz pēc sekmīgas nokļūšanas no okupētās Latvijas uz Zviedriju, kas notika 1944. gadā, J. Lūkins sāka meklēt iespējas, kā atbalstīt nacionālās pretošanās kustību Latvijā.

J. Lūkins organizēja braucienu, kura rezultātā 1946. gada 6. augustā Rihards Zande un Ēriks Tomsons zvejnieku motorlaivā izsēdās krastā Zvejniekciemā. J. Lūkins veica līdzekļu vākšanu un laivas un raidītāja iegādi. Pārcelšanās bija sekmīga, lai gan pēc dažiem mēnešiem Riharda Zandes darbību čeka atklāja.

J. Lūkins bija organizētājs citam laivas braucienam uz Latviju 1946. gada decembrī, kas nebija sekmīgs. Brauciena mērķis bija uzlabot radio sakarus un uzņemt sakarus ar nacionālo pagrīdi PSRS okupētajā Latvijā. Brauciens cieta neveiksmi, jo laiva satika zviedru apsardzes laivu jūrā pie Gotlandes, tādēļ nevarēja uzņemt papildus benzīnu. Ekipāžai bija grūtības orientēties jūrā un vētra jūrā mainīja laivas kursu.

2017. gadā atslepenotie ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes dokumenti liecina par vairākiem citiem J. Lūkina mēģinājumiem 1947. un 1948. gadā organizēt laivas braucienu, lai nelegāli no Zviedrijas uz Latviju pārvestu radio operatoru.

J. Lūkina darbība, palīdzot nacionālajiem partizāniem, ir bijusi par pamatu vienam no tēliem kpadomju okupācijas kolaboranta Arvīda Griguļa tendenciozajā grāmatā “Kad lietus un vēji sitas logā” un pēc grāmatas motīviem izveidotajā tāda pat nosaukuma okupācijas režīma uzņemtajā filmā (1967).

J. Lūkins Zviedrijā strādāja uzņēmumā “PanAmerican Airways”, savu darba karjeru noslēdzot "PanAmerican" sabiedrības Zviedrijas direktora amatā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas J. Lūkins bija lidsabiedrības "Air Baltic" Stokholma—Rīga līnijas padomdevējs.

J. Lūkins no 1987. gada bija latviešu literārā žurnāla "Jaunā Gaita" pārstāvis Zviedrijā, sekmējot žurnāla lasītāju un abonentu skaita pieaugumu.