Gustavs Delle

Mūsu dzimtenē, Vidzemē, Grostonas pagastā, bija kāda māja Ķipi. Šī māja savā laikā piederēja Nikolajam Dellem, lieliskam pagājušā gadsimta latvju lauksaimniekam un dedzīgam cīnītājam par zemnieku tiesībām. Viņš bija luterticīgs, bet visapkārt saimnieki gandrīz vai tikai pareizticīgie. Nikolajs Delle par šo parādību zināja stāstīt tā: Kad apkārtējiem, t. s. kroņa muižu māju rentniekiem piedāvāta zeme pirkšanai dzimtsīpašumā, tad taisīts uz viņiem stiprs spiediens - kas pāriet „ķeizara ticībā", tie dabū mājas par stipri pazeminātu maksu un uz ļoti izdevīgiem maksāšanas noteikumiem, bet kam „ķeizara ticības" nav, tiem tas pavisam citādi. Tad arī notikusi masveidīga pārkrustīšanās. Bet Deļļu dzimta iecirtušies un palikusi pie savas ticības. Ķipu saimnieks Nikolajs Delle bija ar draudzes skolas izglītību, liels grāmatu lasītājs, ass dadzis muižnieku un cara valdības acīs. Viņa mājās daudzkārt pulcējušies un uzturējušies daudzi toreizējie latvju inteliģenti un nemiera gari. Kad nākušas vasaras „suņu dienas", tad Ķipu saimnieks kāvis pa pāris buļļiem, veprus un mājputnus, milzu toveriem darījis alu un vīna pagrabam noņēmis atslēgas. Viņa mājā bijušas divas speciālas istabas „suņu dienu" viesiem. Kopā ar viņiem saimnieks kalis visādus trakus nākotnes nodomus un plānus. Viņš pats un viņa dēls, vēlākais L. U. un L. A. mācības spēks, profesors Pēteris Delle piedalījušies 1905. g. revolūcijā. Kad tā sabrukusi, Pēterim izdevies aizbēgt uz ārzemēm, bet Nikolajs Delle sagaidījis soda ekspedīciju savos Ķipos. Muižniekiem un kazakiem radušās aizdomas, ka Ķipos paslēpts daudz ieroču un municijas. leradušies uz kratīšanu. Tomēr baidījušies līst visās Ķipu "katakombās", ka paši neuzsprāgst gaisā. Tirdījuši Nikolaju Delli un viņa 16 gadīgo dēlu Gustavu, lai parāda, kur ieroči un municija. Uz tēva mājienu zēnam palaimējies pazust. Pats Nikolajs Delle ne par ko neatzinies. Tad viņš piesiets paša stādītai ābelei. Dažas aizdomīgas vietas aplaistītas ar petroleju. Pret Nikolaja Delles krūtīm vērsti vairāki šauteņu stobri. Aplaistītās ēkas aizdedzinātas. „Kolīdz liesmās atskanēs kāda eksplozija," viņam paziņots, „tā sprāgs arī zalve pret tavām krūtīm, atzīsties, stāsti!" Bet saistītais skatījies reizē liesmās un stobros un iecirtīgi klusējis. Viņam par izbrīnu eksplozija nenotikusi. Tomēr visa Nikolaja Delles manta un arī viņa Ķipu māja tikusi konfiscēta. Pastalām kājās viņam pašam izdevies aizbēgt un paslēpties Krievijas iekšienē, kur neviens viņu nezinājis. Arī pusaudzis dēls Gustavs nezinājis par tēvu ilgus gadus. Ķipus nopircis pareizticīgo priesteris un vēlāk pārdevis tālāk. Pusaudzis Gustavs mēģinājis eksistēt kā algādzis pie apkārtējiem saimniekiem, kas tomēr baidījušies buntavnieka dēlu pieturēt. Tad Gustavs devies uz Pliskavas apkārtni, kur pelnījis sev iztiku smagā fiziskā darbā. Tiecies pēc izglītības. Beidzot sastapis toreizējo agronomu, vēlāko doktoru un profesoru Jāni Mazvērsīti. Pēdējais un citi tēva draugi piepalīdzējuši Gustavam, un viņš ar laiku ticis tik tālu, ka aizbraucis uz Pēterpili, kur studējis lauksaimniecību. Blakus studijām viņš veltījis daudz intereses literātūrai un mūzikai. Visi Delles sveiki un veseli atgriezās dzimtenē, kad dzima Latvijas valsts. Nikolajs Delle sāka cīnīties pēc savas Ķipu mājas atgūšanas. Jaunā valdība viņam Ķipu vietā piedāvāja muižu centrus un vairākas, par Ķipiem daudz lielākas un vērtīgākas mājas, jo negribēja un nebija tiesiska pamata nodarīt pārestību Ķipu toreizējam īpašniekam. "Manta un gods ir divas dažādas lietas," sacīja Nikolajs Delle un atsacījās no katras pret Ķipiem piedāvātās pretvērtības. „Es no Ķipiem aizbēgu ar pastalām kājās, gribu tajos atgriezties ar vīzēm un sākt un celt visu no gala." Latvijas Satversmes sapulce tad respektēja Delles „iecirtību" un 1922. g. 3. maijā izdeva speciālu likumu, ar kuru Ķipu māju atsavināja toreizējam īpašniekam, viņam Ķipu vietā piešķirta lielāka un labāka māja Kurzemē, bet Ķipi nodoti atpakaļ Nikolajam Dellem, kas to savās rokās paturēja līdz 1939. gadam, kad mira. Dēli jaunajā valstī gāja katrs savu ceļu. Nikolajs Delle par Ķipu turpmāko saimnieku izvēlējās savu vienīgo mazdēlu, Gustava atvasi Juri un ar lielu sirsnību nodevās viņa sagatavošanai šim uzdevumam. Vectēvam, acis uz mūžību aizverot, Juris bija tikai 8 gadi vecs... Gustavs Delle, kas dzimis 1889. gada 4. jūnijā, no Latvijas valsts pirmajām dienām saistījās Zemkopības ministrijas dienestā un kā atzīts lopkopības speciālists un autoritāte tur nokalpoja līdz pat 1944. g. rudenim. Viņam pieder izcili nopelni Latvijas lopkopības un bekona eksporta izveidošanā. Viņš bija arī viens no tiem vīriem, kas agrārreformas laikos apbraukāja un izvērtēja bijušās muižas, kas būtu atstājamas nesadalītas un izkārtojamas par Latvijas valstssaimniecībām. Daudzkārt viņu komandēja uz Dāniju. Holandi, Beļģiju, Vāciju, Angliju, lai tur izvēlētos un pirktu Latvijai piemērotu materiālu zirgkopībā, aitkopībā un cūkkopībā. Viņš sarakstīja vērtīgu grāmatu par cūkkopību, bija aktīvs lauksaimniecības žurnālu līdzstrādnieks; interesanti un lietišķi lasīja visos Latvijas novados sarīkotos priekšlasījumos; izstādēs un apskatēs bija Zemkopības ministrijas eksperts, izdarīja visādas instruēšanas un inspicēšanas. Bet viņš paspēja interesēties arī par lat viešu literātūru, apmeklēja teātri, operu un savā mājā, kopā ar mūzikālo kundzi un meitu, daudz jauku stundu pavadīja pie klavierēm. 1944 .g. rudenī Gustavs Delle ar savu ģimeni bēga uz Vāciju, un 1950. gadā nokļuva Amerikā, Vašingtonas valstī, nolaistā cūkkopības fermā, kur bija pārvaldnieks un vienīgais strādnieks. Milzums smaga darba. Dzīves apstākļi slikti. Alga maza. Taču, kad draugi, paziņas un paša bērni Delli grib izdabūt no fermas uz pilsētu, viņš nepaklausa. „Es viņiem, amerikāņiem, gribu pierādīt, ko latvietis prot un var." Tiešām cūku skaits un kvalitāte fermā spēji aug. Bet aug arī Delles tēvam darbs. Fermas īpašnieks atklāti brīnās un nevar saprast, kā šis latvietis to izdara, ka fermā neviena cūka, neviens sivēns vairs neaiziet bojā. Taču alga Gustavam Dellem pieaug nesamērīgi maz. Toties sāk pagaist spēki un veselība. Beidzot viņa dēlam un meitai izdodas tēvu un māti pārvest no fermas Takomā. Bet Gustavs Delle jau galīgi paguris. Gustavs Delle raksta savas dzimtas interesanto vēsturi un steidz nobeigt kādu citu pasāktu grāmatu. Tad strauji viņa spēki sabrūk. „Lai Dievs palīdz tev, sieva, un, meitiņ, atgriezties dzimtenē; tev, Juri, vēlreiz atgūt vectēva Ķipus, bet es zinu, ka manas dienas nu šai zemē ir galā," viņš čukst, un 1951. g, 7. novembrī viņš mirst, bet 10. novembrī Takomas un apkārtnes latvieši, sevišķi lauksaimnieki, apsedz Gustava Delles kapu ar daudziem skaistu puķu klēpjiem.   Avots: Latvija Amerikā, 16.01.1952