Eduards Gēliņš

Astronoms un ģeofiziķis, bij. Latvijas Universitātes vecākais docents, teorētiskās astronomijas un analītiskās mehānikas institūta direktors. Pētījis Zemes magnētismu atkarībā no Saules aktivitātes un mazo planētu kustības. Dzimis Ezerē.

1981.gada "Laikā" Eižena Leimaņa raksts: "Ir nobeidzies kāda savrupgājēja zinātnieka mūžs, kas bija veltīts vienīgi darbam. Tas arī izskadro to, kāpēc šis piemiņas raksts parādās tikai apmāram trīs gadus pec aizgājēja nāves. Kādā savā pēdējā vēstulē viņš rakstīja: "Abi ar sievu slimojam un no istabas ārā vairs neizejam." Gēliņa kundze triekas dēļ pēdējos sava mūža gadus bija saistīta pie gultas. Es tomēr turpināju viņam šad tad rakstīt, līdz pagājušā gada novembrī saņēmu kādu savu vēstuli atpakaļ ar pasta atzīmi, ka adresāts ir miris. Tā kā taujāšana par viņu viņa pēdējās dzīves vietas latviešu sabiedrībā bija nesekmīga, jo nelaiķis dzīvoja pilnīgi noslēdzies no jebkuras sabiedrības, tad rakstīju Klīvlandes Bureau of Vital Statistics, lūdzot man paziņot prof. Gēliņa nāves datumu. Pirms neilga laika saņēmu viņa un viņa kundzes miršanas apliecību norakstus, no kuriem redzams, ka prof. Gēliņš miris 1978.g. 18. martā savā 95. mūža gadā un viņa kundze Aleksandra, dzim. Kibardin, 1980.g. 8. martā 91 gada vecumā. Abi apglabāti Rock Creek kapos Vašingtonā, D.C. Ar prof. Gēliņa nāvi aizgājis viens no vecākajiem Latvijas Universitātes bij. mācības spēkiem, kas bija strādājis Universitātē kopš tās dibināšanas 1919.g. rudenī.

Eduards Gēliņš dzimis 1883.g. 20. novembrī Ezeres pagastā, Kuldīgas apriņķī. 1909.g. pavasarī kā eksterns izturējis abiturienta pārbaudījumus Liepājas Nikolaja klasiskā ģimnāzijā un tā paša gada rudenī iestājies Pēterpils universitātes fizikas un matemātikas fakultātē, kur studējis astronomiju, fiziku un meteoroloģiju. 1913. g. vēl kā students Gēliņš sūtīts uz Pavlovskas magnētisko un meteoroloģisko observatoriju, kur, pēc attiecīgo pārbaudījumu izturēšanas, ieskaitīts Krievijas zinātņu akadēmijas magnētiskās misijas darbiniekos. 1914. g. Gēliņš beidzis universitāti ar I Šķiras diplomu un iecelts par fiziķi Katrīnpils magnētiskā un meteoroloģiskā observatorijā Urālos. Magnē tisku pētījumu veikšanai Gēliņš sūtīts 1913.g.uz Podoliju, 1915.g.uz Novgorodas guberņu un 1917.g. uz Baltās jūras rietumu piekrasti un Murmanas krastu Kolas līcī. 1917.g. Gēliņš ievēlēts par Zinātņu akadēmijas magnētiskās komisijas locekli. 1918.g. Gēliņš atgriezās Latvijā un no 1919.g. janvāra līdz rudenim strādāja par matemātikas skolotāju II Rīgas pilsētas ģimnāzijā. 1919.g. rudenī Gēliņu apstiprināja par LU fizikas laboratorijas asistentu, 1922. g.par vecāko asistentu un 1924.g. par teorētiskās astronomijas un analitiskās mehānikas katedras vecāko asistentu. 1922.g. vasarā Gēliņš strādāja Potsdamas astrofizikālā observatorijā un Potsdamas magnētiskā un meteoroloģiska observatorijā. 1928.g. viņu ievēlēja par privātdocentu, 1930. g. par docentu un 1939.g. par ārkārtas profesoru teorētiskā astronomijā un analitiskā mehānikā .Kopš 1936.g. Gēliņš bija tāda paša nosaukuma institūta direktors. 1944.g. rudenī līdz ar daudz citiem LU mācības spēkiem devās trimdā uz Vāciju un no 1945. —1949. g. strādāja Vācu jūras observatorijā (Deutsche Seewarte) Hamburgā. Kad 1946.g. nodibināja Baltijas Universitāti, Gēliņš tanī bija teorētiskās astronomijas un mehānikas profesors. Sekojot Ohaijo valsts universitātes aicinājumam, Gēliņš 1951.g. ieceļoja ASV un strādāja līdz 1956.g. par pētniecības profesoru ģeodēzija. 1952., 1953. un 1954.g. piedalījās ASV ģeodetu un kartogrāfu konferencēs Kolumbusā. Kad bija pārsniegta 70 mūža gada robeža un darbs valsts iestādē bija jāpārtrauc, Gēliņš 1956. g. kļuva par privātā, plaši pazīstamā pētniecības institūta "Batelle Memorial Institute" zinātnisko konsultantu. 1959.g. Gēliņu aicināja Kongresa bibliotēkas darbā un ieskaitīja par vecāko pētniecības speciālistu astronomijā un debess mehānikā. Visās šais iestādēs Gēliņš strādāja ASV gaisa spēku un pasaules telpas pētniecības vajadzībām un viņa darbi bija klasificēti kā konfidenciāli. 1963.g. par Gēliņa darbību ieinteresējas Kembridžas (Mass.) pasaules telpas pētniecības centrs un sakarā ar to viņu ieskaitīja izņēmuma kārta federālo ierēdņu skaitā ar amatam atbilstošo algas pakāpi. Prof. Gēliņa pēdējā darba vieta bija National Arctic Research Institue, kur viņš strādāja par analistu līdz 1974. gadam, kad viņam jau bija piepildījušies 90 mūža gadu. Apmēram tai laikā arī pārtrūka mūsu sarakstīšanās. Ar prof. Gēliņu vairākkārtīgi tikos Vašingtonā, viņš bija apbrīnojami možs garā un darbīgs visu savu garo mūžu. Reizēm pat likās, ka kopš Rīgas atstāšanas viņš nemaz nebija kļuvis vecāks, tikai viņa ķermenis, varbūt, bija kļuvis trauslāks. Par nelaiķa darbību līdz šim nekas nav parādījies latviešu presē. Arī es neesmu rakstījis, jo viņš man vairākkārtīgi piekodināja neko nerakstīt sakarā ar viņa mūža apaļajiem gadu skaitļiem. Viņš jubilejas nekad neesot svinējis un to nedarīšot arī nākotnē. Pēc viņa nāves jūtu pienākumu atzīmēt kaut vai ar šīm rindiņām aizgājēja darbīgā mūža gājumu. Gēliņam ir meita, mana kādreizēja studente, znots un mazdēls, kas ieguva juridisku izglītību un Ph.D. grādu, bet pašlaik par viņiem, diemžēl, neko tuvāk nezinu. Prof. Gēliņš bija ticīgs cilvēks, kas savā laikā daudz rakstīja mūsu ev.lut. baznīcas mēnešrakstā "Ceļa Biedrs". Gēliņa pirmie divi zinātniskie darbi par zemes magnētismu publicēti Krievijas zinātņu akadēmijas rakstos 1918.g., par magnētiskā lauka perturbāciju atkarību no Saules plankumu stāvokļa uz tās diska LU Rakstos 1928. g. un Zeitschrift fuer Geophysik 1929. g., un divi darbi par elektriski lādētu korpuskulu aizlidojumiem ar ļoti lieliem ātrumiem no Saules un to orbītām telpā LU Rakstos 1941.g. Populāri zinātniski raksti publicēti dažādos žurnālos. Bez tam Gēliņš rakstījis par astronomijas jautājumiem Latviešu Konversācijas vārdnīcā 1927.—1940.g. Darbi, kas izstrādāti pēc 1944.g. Vācijā un ASV un kas klasificēti ka konfidenciāli, nav publicēti, bet tos paturējušas iepriekš minētās iestādes, kuru uzdevumā tie izstrādāti. Kā cilvēks Gēliņš bija vienkāršs, laipns, atsaucīgs un izpalīdzīgs, kura dzīves piepildījums bija darbs. Cieņā un mīlestībā viņu pieminēs vēl dzīvajie viņa bijušie kolēgas un viņa bijušie studenti, kas tagad izkaisīti pa visu pasauli."