Pēteris Paukšēns

 Ipiķu pagasta «Mollitā» dzimis mācītājs un garīga satura skolas grāmatu sastādītājs. Viņš pirmais latviešu valodā mēģinājis attēlot nopietnākās vēsturiski teoloģiskās atziņas

***

Paukšēns Pēteris (dzimis Ipiķu pagasta Mollītēs – miris Rīgā) – skolas grāmatu ticības mācībā un baznīcas vēsturē autors.

Saimnieka dēls. Apmeklējis Rūjienas draudzes skolu un 1873. gada janvārī iestājies Tērbatas skolotāju seminārā, kur beidzis kursu un ieguvis tautskolu skolotāja tiesības 1876. gada jūnijā. Pēc semināra absolvēšanas Paukšēns dabūja skolotāja vietu turpat Tērbatā – elementārskolā.

1881. gadā iestājās Tērbatas universitātes teoloģijas fakultātē.

1887. gadā ar teoloģijas kandidāta grādu to absolvēja.

1888. gadā pieņemts par palīga mācītāju Sv. Jāņa draudzē, Rīgas vikāru un cietuma mācītāju. Šajos amatos sabija līdz 1891. gadam. Šajā laikā pieņēma arī ticības mācības skolotāja vietu Pētera I reālskolā un bija Rīgas mācības apgabala pārbaudījumu komisijas loceklis. Rīgas Torņkalna jaunajā Lutera baznīcā ievēlēts par pirmo mācītāju.

1890. gadā iznāca Paukšēna ” Bībeles stāsti elementār un tautas skolām divos kursos”, kurai jau 1901. gadā sekoja piektais izdevums. Šī grāmata atšķīrās ar to, ka Bībeles stāsti sakārtoti divos koncentriskos apļos, paredzot skolēnu iepazīstināšanu ar Veco un Jauno Derību ikvienā mācību gadā. Pēc šā principa tika sastādītas arī 1903. gadā pieņemtās tautskolu ticības mācības programmas. 

1892. gadā iznāca “Dieva valstības vēsture”,

1894. gadā “Kristīgās baznīcas vēsture” un “Ievadījums Vecās un Jaunās Derības svētos rakstos”. Pēdējā Paukšēna grāmata, kas iznāca tikai pēc autora nāves

1897. gadā ir “Bībeles stāsti ar praktiskiem apcerējumiem”.