Irēna Donava

20.gadsimta 50./70.gadu Latvijas koncertdzīves lepnums un vokālajā pedagoģijā sevi spilgti apliecinājusī Irēna Donava mira smagas slimības izmocīta 2002.gada 1.decembrī.

Dziedātāja dzimusi 1928.gada 3.augustā Rīgā. Vokālo izglītību apguvusi no 1948.gada pie dziedoņa T.Matīsa un vēlāk Latvijas Valsts konservatorijā (1955.- 1959.g.). Paralēli studijām strādāja Radio korī, Valsts akadēmiskajā korī un kā soliste koncertēja kā Latvijā, tā bijušajā Padomju Savienībā, izpildot atbildīgas alta partijas lielas formas darbos (J.S.Baha oratorijā “Mateja pasija”, V.A.Mocarta “Rekviēmā” u.c.).

Vēlāk kopā ar pianistiem V.Cīruli, H.Braunu un V.Janci ražīgi strādāja kamermūzikas žanrā, koncertējot radio un televīzijas raidījumos, Filharmonijas lektorijos un sagatavojot solo koncertprogrammas. Īpaša nozīme viņas daiļradē bija latviešu komponistu (J.Ķepītis, R.Kalsons, A.Žilinskis, V.Kaminiskis, Ģ.Ramanis, O.Grāvītis u.c.) darbu popularizēšanai Latvijas Mūzikas fonda rīkoto autorkoncertu ietvaros.

Mūža otrajā pusē I.Donava kļuva par dziedātāju aprindās izslavētu skolotāju un lielu ieguldījumu devusi vokālās pedagoģijas “noslēpumu” pētījumos, meklējot, atrodot un izstrādājot jaunas pieejas vokālajā metodikā. Klusi un nemanāmi gadu desmitiem viņa slīpēja vokālistu, kordiriģentu, vispārizglītojošo skolu pedagogu, koristu un jo īpaši aktieru (Liepājas, Jaunatnes, Leļļu un Dailes teātra 5.,6.,7.studijas) vokālo meistarību. Audzēkņu skaits šo gadu laikā sniedzas tuvu tūkstotim.

Kā vokālais pedagogs strādājusi pie vīru kora “Absolventi”, Rīgas 3.mūzikas skolā, Cēsu mūzikas koledžā, Rīgas Pedagoģiskajā skolā, Muzikālo teātru aktieru skolā un 33 gadu garumā Latvijas Mūzikas akadēmijā. Mūža nogalē viņa audzināja sev maiņu- vokālos pedagogus Rīgas pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā.

I.Donava bija pedagogs ar lielo burtu, kas daudz deva, neprasot atpakaļ: “kas man par to būs?” Viņa bija nepārspēts “dakteris” balss saišu negaidīto “kaprīžu” vai citu profesionālo slimību gadījumos. Pie skolotājas pēc palīdzības griezās daudzi cilvēki, un viņa nekad nevienam to neliedza. Ne mazums šodienas dziedātāju, kam viņa devusi ”ceļa maizi”, nu paliek savai skolotājai mūža parādnieki, tāpat kā viņas dziedāto dziesmu autori.

I.Donava aizgāja no mums līdz galam nesaprasta un nesaņēma tik ļoti pelnīto mūža stipendiju par izciliem nopelniem mūzikas un vokālās pedagoģijas attīstībā. Ne viņai vairs, bet mums- dzīvajiem tas vajadzīgs- kā apliecinājums kamermūzikas prestižam sabiedrībā un audzināšanas nozīmei vokālajā pedagoģijā.

Tāds darbs, tāds mūžs, ar vienu steidzīgs

Līdz brīdim pēdējam, kas pienāk rāms.

Bezgala grūts un nepateicīgs

Bezgala liels un cildināms.