Oto Kalniņš

Š. g. 15. oktobra zeltītajā pēcpusdienā uz mūžu aizdarījis acis inspektors Oto Kalniņš. Nelaiķis dzimis 1888. g. 5. augustā Cēsu apriņķī, Sāvienas pagasta „Driķos". Dzimtās āres zēnam stāstīja pirmos bērnības stāstus. Mājās, kā parasts, pirmie soļi grāmatā, tad pagastskola, bet tālākie skolas gadi Kalniņam norit Pliskavas skolotāju seminārā no 1905.—1908. g., kad viņš šo mācības iestādi beidz. Tūlīt pēc tam jauneklis stājas audzinātāja darbā Ļaudonas ev.-lut. draudzes skolā, kur nokalpo līdz 1912. gadam. Bet tieksmes pēc augstākas izglītības nebeidzās, un viņš tā paša gada rudenī iestājas Pēterpils skolotāju institūtā, kur mācas no 1912.—1915. g. Pēc tam darbojas tālāk savā iemīļotajā audzinātāja darbā, būdams par pārzini Bārkavas augstākajā tautskolā un II pakāpes pamatskolā. Nākamā darba vieta ir Latgales skolotāju sagatavošanas kursi, tad Rēzeknes pedagoģiskā vidusskola, ko vēlāk pārvērš par institūtu. Tā no 1920. g. 25. oktobra viņš ir Rēzeknes valsts skolotāju institūta skolotājs. Šai pašā laikā iegūst arī vidusskolu skolotāja cenzu. Par nopelniem jaunatnes audzināšanā viņu paaugstina 1935. g. 16. janvārī par skolotāju institūta inspektoru, kādā amatā viņš sabija līdz pat nāvei. Par lielajiem nopelniem izglītības druvā viņam piešķir Triju zvaigžņu ordeni. Labākos dzīves gadus K. pavadijis taisni šai skolā un daudz darīijis tās izveidošanas un noorganizēšanas darbā. Viņš bija viens no nedaudziem šīs skolas pamatu licējiem un vecās skolotāju audzes pārstāvjiem. Nelaiķis darbā vienmēr gāja ar lielu pienākuma apziņu. Bija stingrs pret sevi, kluss un nesavtīgs, ar skaidru sirdi. Absolūts godīgums raksturo nelaiķi, un tādu pašu godīgumu viņš meklēja pārējos cilvēkos, asi nosodīdams tos, kas pret to grēkoja. Būdams savā dvēselē dziļi reliģiozs un vienkāršs, nelaiķis it kā izvairijās no sabiedrības, no skaļiem vārdiem bet, runādams savu draugu vidū, vienmēr sekoja savas sirdsapziņas mudinājumiem. Tādēļ tik grūti šo pēkšņo notikumu pārdzīvot, jo mūžībā ir aizgājis cilvēks, kas savai dzīvei bija spraudis krietnu, ētiski pilnvērtīgu mērķi — kalpot jaunatnei bez skaļiem vārdiem un šo mērķi ir centies sasniegt, lietojot tikai morāliski attaisnojamus līdzekļus. Tādēļ arī simtiem jauno skolotāju, viņa bijušo audzēkņu, dziļi sēro pēc mīļā aizgājēja.

Avots: Izglītības ministrijas mēnešraksts, 1938