Sergejs Drozdovičs

1994. gada 13. oktobra rītā LR lekšlietu ministrijā pa faksu pienāca šāds ziņojums: «Jūrmalas PP noskaidro vīrieša līķa personību, kurš tika atrasts Bulduros, Jūras ielas raj., 20 m no krasta, 13.09.94. bez trūdēšanas pazīmēm. Viņa pazīmes: augums 170 cm, 30-35 g. vecs, normālas miesas uzbūves, tumši mati, nelielas ūsas. Pludmalē atrasts apģērbs: sarkanas krāsas maika, tumšas krāsas bikses ar metāla pogām, sporta jaka ar emblēmu River, melnas kurpes ar uzrakstu Silver. Uz notikuma vietu izbrauca: KP - Oborovskis, iec. insp. Ķīsis, Jūrmalas PP DEZ Lankovskis.» Atbraukušie kriminālpolicijas darbinieki, ieraudzījuši vīrieša līķi, uzreiz jau no tālienes varēja pateikt, ka cilvēks ir miris vardarbīgā nāvē. Seja un ķermenis bija sasists zili melns. Pagāja tikai mazliet vairāk par 24 stundām, kad policija jau bija noskaidrojusi nogalinātā personību. Tas izrādījās Lielupē dzīvojušais, bet Rīgā par kravas automašīnas Kamaz šoferi strādājušais Sergejs Drozdovičs. Pagāja vēl dažas stundas, kad Jūrmalas policijas pārvaldes telpās, galvas nokāruši, jau sēdēja par minētās slepkavības izdarīšanu aizdomās turētie jaunieši - 1971. gadā dzimušais Vadim Baumgardners, 1974. g. dzimušais Aleksandrs Aņičkins un viņa pusbrālis 1974. g. dzimušais Maksims Aņičkins. Puiši bija nobijušies. Neviens no viņiem agrāk nebija tiesāts. Tas bija viņu pirmais izdarītais noziegums, un uzreiz, kā saka, uz visu banku, - slepkavība, kas izdarīta vainu pastiprinošos apstākļos, turklāt vēl ar sevišķu cietsirdību... Kas tad bija noticis? Bulduros netālu no glābšanas stacijas atrodas bārs Marss. Tur par pavāri strādāja Baumgardnera māte, bet par sargu Maksims Aņičkins. 12. oktobrī pulksten 23 pie viņa ciemos atbrauc Baumgardners, bet vēl pēc neilga laiciņa ierodas ari Aleksandrs ar savu meiteni Jeļenu, kura turpat blakus esošajā kioskā strādā par pārdevēju. Meitene drīz aiziet, bet ko dara puiši? Tad ir jāprasa, ko vispār naktīs dara lielākā daļa maksas autostāvvietu, veikalu, noliktavu, bāru un pat banku sargu? Protams, vai nu guļ, vai dzer! Tā arī Maksims. Aizslēdz durvis un liek galdā vienu pudeli pēc otras! Pulkstenis rāda jau trīs naktī. Negaidīti pie durvīm kāds sāk spēcīgi dauzīties, un durvis tiek atvērtas. Bārā ienāk stipri iereibušais Sergejs Drozdovičs. Baumgardneram šķiet, ka šis cilvēks viņu izseko un, daudz neprātojot, vēlīnajam bāra apmeklētājam tūlīt sejā ietriec dūri. Drozdovičs ir mierīgs un pretī nesit. Tieši otrādi. Viņš grib tikai vēl iedzert un ar puišiem draudzēties. Uzsauc divas pudeles degvīna. Visi kopā dzer un spēlē kārtis. Drozdovičs zaudē. Aleksandrs šaubās, vai viņam maz būs, ar ko samaksāt. Nekas, Drozdovičs atbild. Pārdošu savu Kamaz un samaksāšu. Tad jau labāk nāc pie manis strādāt par šoferi, Baumgardners piedāvā. Lai iet, Drozdovičs tūlīt piekrit. Tad tev ir jāpierakstās, Baumgardners paziņo un liek Aleksandram atnest slotu. Kāpēc tas tika darīts, grūti saprast. Baumgardners vēl nebija sēdējis, bet tikai tur katru jaunpienācēju pārējie kameras biedri pieraksta ar pamatīgu sišanu un dauzīšanu. Drozdoviču sita, kamēr slotas kāts salūza. Pēc tam visi turpināja dzert, bet
Baumgardneram pret Drozdoviču radās arvien lielāks naids. Kāpēc - grūti saprast. Pulksten piecos no rīta, izgājuši no bāra, viņi lēnām virzījās uz jūras pusi. Tiesā puiši apgalvoja, ka Drozdovičs viņiem līdzi nācis labprātīgi, taču izmeklētāji un tiesa secināja, ka tā nu vis gluži nav bijis. Baumgardners piedāvājis Drozdoviču nosist jau turpat bārā; Vai tu zini, kur mēs tevi vedam? Baumgardners prasījis. Jā, Drozdovičs atbildējis. Jūs mani vedat nosist. Pēc tam palūdzis cigareti. Gribas vēl pirms nāves uzsmēķēt, viņš teicis. Vai nu tā bija, vai ne, kas to šodien vairs pateiks? Bet fakts ir tas, ka Drozdovičs, ietriecis dūri Maksima Aņičkina sejā, meties bēgt. Taču Baumgardners, aizlicis priekšā kāju, viņu paklupināja. Un pēc tam visi trīs jau zemē gulošo cilvēku sāka spārdīt un sist. Drozdovičs zaudēja samaņu un vairs nekustējās. Bet viņš tomēr vēl bija dzīvs. Un tad, lai slēptu šo noziegumu (smagu miesas bojājumu izdarīšanu), viņi izdarīja vēl vienu, nu jau daudz smagāku noziegumu. Paņēma Drozdoviču aiz rokām un ievilka viņu apmēram 10-15 metrus jūrā. Dziļums tur sasniedza apmēram 40 cm. Aleksandrs ar kājām uzkāpa uz bezsamaņā gulošā cilvēka krūtīm, bet Baumgardners - uz viņa gūžām un skatījās, kā no Drozdoviča mutes lēnām uz augšu nāk burbuļi... Pēc tam tie pārstāja plūst, abi slepkavas pacēla cietušā galvu un, pārliecinājušies, ka viņš ir miris, lēnām devās uz mājām. Tas ari viss. Vissmagākais noziegums, kā saka, ne no šā, ne no tā. Visskumjākais, ka slepkavas nejutās vainīgi un uzskatīdami, ka nupat Rīgas apgabaltiesas tiesneses M. Čerkasovas piespriestais sods - V. Baumgardneram brīvības atņemšana uz 8, A. Aņičkinam uz 6, bet M. Aņičkinam 4 gadi nosaciti - ir daudz par bargu, Augstākai tiesai iesnieguši apelācijas sūdzību un lūdz piespriesto sodu samazināt. Var būt, ka arī samazinās, nezinu, taču man personīgi šķiet, ka sods varētu būt arī divreiz ilgāks. Ja jau noziedznieki un vēlās vakara stundās pa ielām klīstošie mežonīgie jauniešu bari nekādā vērtē netur ne cilvēka cieņu, ne viņa veselību, ne dzīvību, tad tiešām ar saviem taisnīgajiem un bargajiem spriedumiem nežēlīgiem slepkavām un citiem noziedzniekiem cilvēkos ir jārada pārliecība, ka viņu cieņu, veselību un dzīvību vismaz pacentīsies dažreiz aizsargāt valsts.

Avots: Neatkarīgā rīta avīze, 10.12.1996