Aldonis Vēriņš

6. martā mūžībā devies Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors, puķkopis un selekcionārs, valsts emeritētais zinātnieks, ilggadējs žurnāla "Dārzs un Drava" galvenais redaktors, grāmatu un publikāciju autors Aldonis Vēriņš.

Vēriņš dzimis 1929. gada 6. janvārī Valkas novada Zvārtavas pagastā Latvijas atbrīvošanās cīņu dalībnieka Valdemāra Vēriņa un Emmas Vēriņas ģimenē.

1953 - 1955.g.gadā bija Botāniskā dārza direktors, bet "par mutes palaišanu" viņu nosūtīja uz laukiem - Valmieras rajona kolhozu "Zelta druva", kur līdz 1959.gadam bija kolhoza priekšsēdētājs.

1954. gadā ar izcilību beidzis Latvijas Valsts Universitātes Bioloģijas fakultāti

Pēdējos 70 sava mūža gadus veltījis puķkopībai un selekcijas darbam.

Viņš izveidojis vairāk nekā 400 gladiolu šķirņu, no kurām viena, "Dave’s Memory", ir vienīgā no Ziemeļeiropas un Austrumeiropas, kas ierakstīta Pasaules gladiolu Goda zālē Ņujorkā.

Pēc 50 gladiolu un 20 lielziedu īrisu selekcionēšanai veltītajiem gadiem, 1970.gadā Vēriņš pievērsās peonijām, kuras pats dēvēja par savu kroņa kultūru, kuru gan kolekcionēja, popularizēja, gan selekcionēja.

Peoniju kultūras popularitāti Latvijā daudz veicinājusi arī apjomīgā Vēriņa grāmata "Latvietis un viņa peonijas," 2014.g., kas ir tikai viena no viņa sarakstītajām grāmatām, bet kopumā viņam ir vairāk nekā 1000 zinātnisko publikāciju un rakstu.

Selekcionārs saņēmis vairākus apbalvojumus, tostarp

• 1999. gadā Triju Zvaigžņu ordeņa 1. pakāpes Goda zīmi par mūža ieguldījumu Latvijas puķkopības attīstībā, bet
• 2008. gadā – Latvijas Republikas IV šķiras Atzinības krustu.

Latvijas Zinātņu akadēmija viņam 2001. gadā piešķīrusi goda doktora grādu, savukārt Valsts emeritēto zinātnieku padome 2005. gada 25. maijā Vēriņu ievēlējusi par valsts emeritēto zinātnieku.

Atvadīšanās no Vēriņa notiks 12. martā pulksten 13 Rīgas Krematorijas Lielajā zālē.

Nevēlams padomju varai

1981. gada 29. maijā Latvijas PSR Valsts drošības komiteja (VDK) nosūtīja slepenu ziņojumu Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajai komitejai. Iepriekšējās nedēļās bija iegūti paskaidrojumi no vairāku laikrakstu darbiniekiem, un nu VDK priekšsēdētājs Boriss Pugo varēja partijas spicei ziņot, ka ir izdevies pārtraukt žurnālistu
Aldoņa Vēriņa ("Dārzs un Drava"),
Ģirta Skrābāna ("Lauku Dzīve") un
Vladimira Požarska ("Rīgas Balss") ideoloģiski kaitīgās darbības.
Aiz šīs īsās VDK atskaites paveras stāsts par bailēm, uzticēšanos un savstarpējām attiecībām situācijā, kad kolēģiem čekas kabinetos bija jāziņo citam par citu. 

Lai gan politiski kaitīgās izpausmes tika saskatītas visu trīs žurnālistu rīcībā, VDK uzmanības centrā nonāca Aldonis Vēriņš (1929–2020). Šodien viņa vārds droši vien vairāk saistās ar peonijām, tomēr laikā, kad tās bija vien pujenes, Vēriņa dzīve un darbi pletās gana plašos apvāršņos. Viņa radītā gladiolu šķirne iekļauta Pasaules gladiolu goda zālē. Jaunības gados Vēriņš bija paspējis strādāt par Botāniskā dārza direktoru, Valmieras rajona kolhoza "Zelta druva" priekšsēdētāju un Valsts dabas muzeja direktora vietnieku. 

Līdzās oficiālajai karjerai viņš bija aktīvs puķkopis. Brežņeva laika neformālā ekonomika palīdzēja uzplaukt ne tikai blatam, bet arī savdabīgai sociālistiskai uzņēmējdarbībai, kas Vēriņam pavēra plašākas iespējas puķu selekcionēšanā un sīpolu tirdzniecībā. Viņš apsviedīgi veidoja kontaktu tīklu ar puķkopjiem gan PSRS, gan kapitālistiskajā pasaulē un tādējādi tika pie turības. Vēriņš esot uzturējis arī sakarus ar ārvalstu vēstniecībām, ar kuru starpniecību ieguvis puķu sīpolus. Bijušais žurnāla "Dārzs un Drava" galvenais redaktors un tolaik tuvs Vēriņa paziņa Jānis Rukšāns, kuru šovasar satiku Raiskumā aprikožu laikā, tagad skaidro, ka "čeka ļoti gribēja zināt, kā Vēriņš dabū iekšā sīpolus, jo, ja var dabūt sīpolus, tad var dabūt iekšā arī pretpadomju literatūru". 

Pazīšanās ar Vosu nepalīdzēja 

Kopš agras jaunības Vēriņš kā ārštata autors bija arī ražīgi darbojies presē. 70. gadu sākumā viņš sāka strādāt žurnālā "Lauku Dzīve", bet 1978. gadā kļuva par Puķkopības nodaļas redaktoru žurnālā "Dārzs un Drava". Kolēģu vidū viņš bija iemantojis bravurīga, asvārdīga un visnotaļ kategoriska cilvēka reputāciju, kurš neskopojās ar krāšņiem epitetiem par padomju iekārtu un ikdienas nebūšanām. "Skaļa mēle un skaļa balss man ir bijusi no laika gala," – tā intervijā "Radio Brīvā Eiropa" viņš ir raksturojis sevi. Taču drosmi runāt tiešu valodu, iespējams, vairoja arī sakari ar ietekmīgiem nomenklatūras cilvēkiem. 

Vēriņa puķu sīpoli bija pieprasīti Komunistiskās partijas augstākajās aprindās Rīgā un pat Maskavā. Rukšāns savos memuāros raksta, ka Aldoņa "aizmugure" bijusi LPSR kompartijas boss Augusts Voss: "Viņa kundzei bija vajadzīgi vislabākā Latvijas dārznieka padomi un sīpoli, un tos tad viņa arī saņēma no vislabākā." Voss esot arī personīgi zvanījis "Lauku Dzīves" redaktoram Pēterim Kaļitam, lai iekārtotu Vēriņu laikraksta redakcijā. Pats Vēriņš publiski par šiem sakariem vairījās runāt, lai gan tuvākajiem kolēģiem bija stāstījis. 

Liktenīgs izrādījās brauciens Preses nama liftā 1980. gada vasarā. Un ne viņam vien. 

Tā laikā Vēriņš klātesošajiem pauda padomju režīmam klaji nedraudzīgas domas. Avoti gan sniedz atšķirīgas liecības, ko tieši viņš bija sacījis. "Lauku Dzīves" žurnālists Skrābāns savā paskaidrojumā notikušo aprakstīja šādi: "Mēs ar Vēriņu braucām uz 6. stāvu, un viņš lasīja avīzi. Izlasījis ziņu, ka amerikāņi šauj nēģerus, viņš teica, ka viņi ir muļķi, labāk būtu braukuši šaut krievus." Rukšāns savukārt atceras, ka braucis liftā kopā ar Vēriņu, kad tas skaļi stāstījis anekdotes par savu patronu Vosu. Pats Vēriņš 1995. gadā intervijā Mārim Čaklajam stāstīja, ka liftā esot runājis kaut ko par krieviem un Brežņevu. Lai kā arī būtu bijis, viens fakts paliek nemainīgs – liftā atradās arī tālaika "Glavļita", vienas no LPSR cenzūras iestādēm, priekšsēdētājas vietnieks Ernests Upmals, kurš teikto bija dzirdējis. Drīz pēc tam ar Vēriņu sazinājās VDK. Lai nepieļautu turpmāku nostāšanos padomju iekārtai naidīgās pozīcijās, viņam 1981. gada 28. martā tika izteikts oficiāls brīdinājums, par ko VDK informēja arī Latvijas PSR prokuroru. 

1974. gada formālu karantīnas prasību dēļ viņam jau nācās pieredzēt no Nīderlandes atsūtītu tulpju sīpolu sadedzināšanu Rumbulas lidlaukā. 

Vēriņš bija palūdzis gados jaunāko kolēģi Jāni Rukšānu ar fotokameru iemūžināt šo nejēdzību. Tas izraisīja interesi no Stūra mājas, kuras uzdevumā Rukšāns esot sīki jo sīki izprašņāts. Savukārt dažus gadus vēlāk VDK uz pārrunām uzaicināja arī Vēriņu saistībā ar PSRS aizliegtā Borisa Pasternaka romāna "Doktors Živago" nodošanu kolēģiem. Čeka esot veikusi pārrunas ar viņu pēc grāmatas nonākšanas "Lauku Dzīves" žurnālistes Ainas Liepnieces rokās. Liepnieces klātbūtnē citi žurnālisti mēdza uzmanīgāk izteikties, jo zināja, ka viņas vīrs Broņislavs Liepnieks 50. gadu sākumā bija strādājis LPSR Valsts drošības ministrijas struktūrās. 

Profilaktiskās pārrunas Stūra mājā 

Bet ar slavenā puķkopja "profilaktēšanu" šis stāsts vēl nebeidzas. 1981. gada maija vidū uz Stūra māju sniegt rakstiskus paskaidrojumus tika uzaicināti arī viņa tuvākie kolēģi. Paskaidrojumu sagatavošanu uzraudzīja Andris Nadziņš – VDK 5. daļas darbinieks un viens no zināmākajiem radošās inteliģences kuratoriem 80. gados. Latvijas Valsts arhīvā atrodamie dokumenti liecina, ka daži žurnālisti sniedza formālas atbildes, bet citi pakļāvās čekas spiedienam un izsūdzēja Nadziņam ne tikai citu, bet arī savus ideoloģiskos grēkus.

     ****

Laulībā ar Sofiju Vēriņu izaudzināts dēls Māris un meita Vita, no kuriem 6 mazbērni, tai skaitā Inese Vēriņa-Lubiņa.                   
Laulībā ar Marutu Vēriņu izaudzināts dēls Aldis, no kura 3 mazbērni.