Jēkabs Laiviņš

Dzimis 1869. g. 7. martā Alsviķu pag. Čakstos lauksaimnieka ģimenē.

Tēvs Sīmanis, māte Līze, dz. Balode. Latvietis, luterticīgs.

No 1890. g. nov. kancelejas ierēdnis Pēterburgas apgabaltiesā (no 1894. g. sept. sekretāra palīgs). 1904. g. maijā iecelts par Pēterburgas apgabaltiesas priekšsēdētāja kancelejas un tiesas nodaļu kopsapulces sekretāru (līdz 1917. g. 29. nov., kad pēc lielinieku Oktobra apvērsuma Krievijā režīms tiesu slēdzis).

Darbojies Pēterburgas (no 1914. g. Petrograda) latviešu ev. lut. Jēzus draudzē.

1920. g. aug. atgriezies Latvijā.

No 1920. g. 13. sept. Latgales apgabaltiesas loceklis; strādājis kriminālnodaļā. 1922. g. 11. aug. atbrīvots no amata pēc paša lūguma. Piešķirta pensija.

 Dzīvojis Cēsīs, no 1933. g. Rīgā.

Miris 1939. g. 21. dec.

Precējies ar Olgu Medni (mirusi 1962. g. maijā Monreālā, Kvebekas provincē, Kanādā), meita Helēne (dz. 1902. g. 13. dec.; dzīvojusi Vācijā), dēls Viktors (dz. 1914. g. 29. martā; dekorators, dzīvojis Kanādā).

A. LNA LVVA, 5213. f., 2. apr., 510. l.

No J. Laiviņa 1932. g. 1. jūn. raksta Tautas labklājības ministrijai pensijas jautājumā: “Sāpīgi ir samierināties ar to, ka man, nokalpojušam virs bij[ušā] Krievijas dienesta Latvijas dienestā divus gadus un turklāt, no 13. septembra 1920. gada, t. i., jaundibinājamās Latgales apgabala tiesas noorganizēšanas un atklāšanas laikā, kurā ar pašuzupurēšanos vajadzēja caurskatīt un izspriest vissarežģītākās kara, vāciešu un lielinieku laikos sakrājušās un tiesā jaunienākušās lietas, netiktu vērā ņemts pie jautājuma izlemšanas par manu pensiju. Sveštautieši, diezin kur cēlušies, no kuriem dažs labs savā 10 gadu dienesta laikā bij[ušajā] Krievijas dienestā latviešus nievāja, pat latviešu valodas 10 vārdus ne iemācījās, tagad par to saņem pensiju, bet es kā mana tēva un tēvatēva pēcnācējs, dzimis un audzis Valkas apriņķa Alsviķu pagastā un skolu apmeklējis Alūksnē, t. i., tagadējā Latvijas valsts teritorijā, esmu latviets palicis, savus bērnus no pašas dzimšanas par tādiem audzinājis (dēls vēl ir ģimnāzists), tieku no pensijas pēkšņi izslēgts un ar to pašu, vārda pilnā nozīmē, nodots iznīkšanai, jo nekādu līdzekļu priekš dzīves turpināšanas nav. Domāju, ka šai gadījumā nekrīt svarā apstāklis, ka esmu nodarbojies Pēterburgas, bet ne Rīgas apgabala tiesā, kuras bija vienas un tās pašas Pēterburgas Tiesu palātas apgabalā. Daudzkārtīgi es biju lūdzis, lai mani pārceļ manam dienestam attiecīgā amatā uz vienu no tagadējām Latvijas apgabaltiesām, bet katru reizi man tika atkārtots viens un tas pats, ka principā esot nolemts par tiesnešiem  minētās tiesās vietējos iedzīvotājus, latviešus, neiecelt un man arī, kā latvietim, ko pats uzvārds skaidri runājot, lai nerastos precedenti, izņēmumu darīt nevarot, lai izvēloties citu no atlikušām 8 minētās palātas apgabaltiesām, un tā kā es to nevēlējos, tad man par lielu sarūgtināšanu, gribot negribot bija jāsamierinās [..] Arī cietis esmu ļoti daudz: tā, 1. janvārī 1918. gadā es saņēmu divas Padomijas Tieslietu tautas komisāra Pētera Stučkas rakstiskas pavēles ierasties plk. 11 rītā, 2. janvārī, Tautas tiesā un nodot tiesai, t. i., viņam, Apgabaltiesas lietas un stāties viņu dienestā, piedraudot, ka pavēles neizpildīšanas gadījumā tikšot nodots kara revolūcijas tiesai (tribunālam). Būdams pārliecināts komunistu pretinieks, es par tīkamāku izvēlējos sev nāves spriedumu un komisāra pavēli neizpildīju, par ko pirmais un vienīgais no Pēterburgas tiesu iestāžu darbiniekiem 9. janvārī, pēc dzīvokļa izkratīšanas, tiku arestēts [..] Pēc atsvabināšanas no aresta, zem paraksta, ka dzīves vietu līdz tiesas dienai neatstāšu, aprīļa mēnesī es bēgu uz dzimteni, bet par nelaimi, no likteņa vajāts, Pleskavā no vācu okupācijas varas tiku atkal arestēts, gribēja nošaut kā spiegu, bet pēc nopratināšanas un nofotografēšanas slepenpolicijā, aiz Pleskavas mežā, 10 verstu neitrālā zonā, naktī tiku izraidīts, lai ejot atpakaļ pie “tovariščiem” [biedriem] boļševikiem.” (LNA LVVA, 5213. f., 2. apr., 510. l., b. p.)