Boļeslavs Voļaks

30. maija rītā mūžībā aizgājis Boļeslavs Voļaks – LNSO/Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris goda mūziķis, ilggadējs trombonists un trombonu grupas koncertmeistars (1974–2010), starptautiskais meistars korespondencšahā.

Boļeslavs Voļaks dzimis 1944. gada 21. novembrī. No 14 gadu vecuma spēlējis profesionālajos armijas pūtēju orķestros Daugavpilī un Rjazaņā.

1971. gadā absolvējis JVLMA, 1975. gadā – Maskavas Valsts konservatorijas asistentūru. No 1982. gadā docēja JVLMA, 2002. gadā kļuva par asociēto profesoru, 2009. gadā par viesprofesoru. Pasniedzis trombona spēli arī Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Vadījis Rīgas Jauniešu brāsbendu, jauniešu pūtēju orķestri “Klasika” un Rīgas 4. mūzikas skolas simfoniskā orķestri. Rīkojis Kārļa Izarta starptautisko konkursu “Jaunais virtuozs”.

Mūsu visdziļākā līdzjūtība Boļeslava Voļaka dzīvesbiedrei, LNSO altu grupas mūziķei Laumai Visendorfai.
Boļeslavs Voļaks bija stāstnieks. Žurnāla Mūzikas Saule 2014. gada 3. laidienā viņš Ilzei Mednei trāpīgos vārdos uzzīmē savu bagāto dzīvi.

Ungāru, ukraiņu un poļu asinis.

Bērnībā liels palaidnis, vairākkārt mucis no mājām, gribējis laisties uz Ameriku. Patstāvīgs kopš agriem gadiem.

Uz mūzikas ceļa uzvirza ukrainis ar baltu bārdu, armijas orķestra diriģents – kinoteātrī, kurā spēlē dzīvs orķestris, apsēžas tieši blakus un jautā, vai patīkot mūzika.

Šahu spēlē kopš pusaudža gadiem, kad bija eifonists Daugavpils cietokšņa profesionālajā armijas orķestrī.

Apnicis eifonija, viņš piecās minūtēs no eifonista pārtop par trombonistu izcili talantīga Lietuvas krieva Jelagina vadībā.

Gadu trenējas un pierāda skeptiskam kolēģim, ka tomēr iespējams ar trombonu nospēlēt Rimska-Korsakova “Kamenes lidojumu” (pierādījums – 1974. gada ieraksts Latvijas Radio, ilgums – 51 sekunde): “Ierakstot nebija svarīgi, lai pustoņi būtu precīzi, tādēļ izmantoju pat ceturtdaļskaņu sistēmu, lai radītu spilgtu tēlu. Galvenais, ka iznāca riktīgs, lidojošs dundurs.”

Rjazaņas mūzikas vidusskolā svīzdams spēlē gammas lēnā tempā no piano līdz fortissimo.
“Jaunībā galvenais dzinulis bija – gribu būt labākais! Visur, kur gāju, kļuvu par līderi. Arī asistentūru Maskavas konservatorijā pabeidzu kā līderis. Profesors Čumakovs, kurš 25 gadus spēlēja pirmo trombonu Svetlanova orķestrī, sākumā tā skatījās, skatījās, bet pēc tam atzina.”

Solokoncertam gatavojas ar zinātnisku pieeju – kā sprinteris.

“Dabiski, ka elpa ir pamatā, tas ir benzīns, bez tā nekā nebūs, bet es vienmēr pasvītroju ko citu. Ir divi skaņas veidošanas veidi – rāpojošs un lidojošs. Par rāpojošo es saucu pūšanu – visu, ko māca. Bet to pašu tu vari pārvērst līnijā, kā uz vijoles, kā lidojot. Un tonis sāk dziedāt. Ja tu dziedi, arī trombons dzied. Ja vēl dvēsele klāt, kā Arvīdam Klišānam... Kad palaid līnijā, atvēzienā, ķikši un negadījumi pazūd. Es nevis paņemu elpu, bet raksturu. Ja esmu pārliecināts par sevi, kā tanks eju. Pēc tam, kad nospēlēju, tad gan sākas analizēšana.”
Draudzībā ar LNSO kontrabasistu un kaislīgu šahistu Artūru Grīnupu tiek pie Koncerta trombonam, stīgām un timpāniem. 1977. gada ierakstā ar LNSO un Vasiliju Sinaiski daudz ilgpilnas smeldzes un tumsnēja skaistuma.
Par diriģentu kļūst, vienkārši nostājoties orķestra priekšā un sākot diriģēt.
“Talants parasti neizpaužas tikai vienā lietā. Viss, ko darīju, padevās viegli.”

LNSO/Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris