Jānis Breikšs

Liels bija pavadītāju pulks 4.decembrī, kad no krematorijas Norčēpingā prāv.L.Čuibe izvadīja pēdējā ceļā būvinženieri Jāni Breikšu. Neviens gan nebija gaidījis, ka šis stalta auguma vīrs šķirsies no mums sava dzīves briedumā.

Dzimis viņš 1926.gada 12.jūlijā Rīgā advokāta Jāņa Breikša un ārstes Zelmas Breikšas ģimenē kfl vecākais no trim dēliem.

Viņa tēvs bija aktīvs politisks darbinieks brīvas Latvijas celšanā un bija kopš 1925.gada Latvijas Saeimas deputāts, kur pārstāvēja Demokrātiskā centra partiju un bija vēl tās vadītājs un trešās Saeimas prezidija loceklis.

Dēls Jānis apmeklēja Rīga ģimnāziju, bet uznākot kara vētrām viņu iesauca vflcu ka-
radienesta.

Tuvojoties sabrukumam, viņa tēvam ar ģimeni izdodas 1944.gada septembrī bēgļu laivā nokļūt Zviedrijaskrasta.

Vecākais dēls Jānis nav līdz, jo palicis frontē un nokļūst gūstā amerikāņu zonā.

Ar tēva palīdzību viņam izdodas 1946.gada pārcelties uz Zviedriju un apmesties uz dzīvi Upsalā.

Pirmais darbs ir velosipēdu fabrika, bet Jānis ar to neapmierinājās un sāka techniskas studijas. Viņš noliek būvinženiera eksāmenu un 1960.gadā sāk strādāt būvniecības firmā ABV kā darba vadītājs. Viņa toreizējais priekšnieks liecina, ka sākums nav bijis viegls, sevišķi asfalta nozarē un projektēšanā, kur vajadzīgas speciālas zināšanas.

Jānis tomēr ātri apgūst šīs zināšanas, un jau pēc septiņiem gadiem viņu ieceļ par asfalta nodaļas vadītāju.

Sadarbībā ar uzņēmuma vadību viņš bieži bijis tas, kas citus mudina uz darbiem un atrod alternatīvus atrisinājumus. Viņam bijusi ievērojama darba kapacitāte, ar ko viņš aizrāvis līdz pārējo personālu.

Kāds cits viņa priekšnieks atceras Jāņa patīkamo personību. Darba dienas ritējušas straujā tempā un Jānis nācis vienmēr ar jauniem projektiem un idejām. legādātas
vismodernākās mašīnas, lai tāda veida sagādātu uzņēmumam jaunus pasūti-
nājumus. Jāņa vadītā nodaļa esot vērtēta ļoti augstu tieši kvalitātes ziņā, šis jēdziens šodien ir noteicošais zviedru būvniecībā.

Arī sabiedriskais darbs latviešu vidū Jānim Breikšam nebija svešs. Viņš ir aktīvs Upsalas latviešu saimē. Darba apstākļu dēļ viņam jāpārceļas uz Jenčepingu un vēlāk uz Norčēpingu, kur viņš strādā lielajā NCC koncernā. Viņš ir Latviešu palīdzības komitejas loceklis, ejot tēva pēdās, kurš bija komitejas priekšsēdis ilgus gadus.

Viņš sastāv arī ZLC padomē un kopš 1989.gada ir šīs padomes priekšsēdis.

Brīvajā laikā viņš pats ar saviem spēkiem uzceļ vasaras māju Eregrundā stāvā krastā pie jūras, kur pavadīt atvaļinājumu, bet arī tur nav miera — jāizdaiļo mājas apkārtne ar betona izveidojumiem un zemes uzbērumiem. Cik daudz salu un jūras līču nav izbraukāts ar motorlaivu! Arī zivju tur netrūka, Jānis bija kaislīgs makšķernieks, apveltīts
ar milzīgu pacietību. Pēc šādiem jaukiem izbraukumiem varējām atspirguši svētdienas vakarā doties atpakaļ darbā uz pilsētu.

Laipns, vienmēr pieklājīgs un smalkjūtīgs — tāds bija Jānis. No viņa nekad nedzirdēja asus vārdus. Sirsnīgs un izpalīdzīgs draugu attiecībās — tāpēc viņam arī bija daudz īstu draugu. Viņa sabiedrībā sprēgāja asprātības, un laiks pagāja jautrībā.

Savā latviskajā nostājā viņS bija stingrs un nelokāms. Par Jāni skumst dzīves draugs Biruta un brāļi — ārsts Andrejs un techn.lic.Juris ar ģimenēm.

Par viņu sēro akadēmiskās vienības "Austrums" saime, kā arī Daugavas Vanagi. ViņS bija arī DV Norčēpingas nodaļas priekšnieks. Jāņa BreikSa mums Šodien pietrūkst,
viņš mums arī būtu tik ļoti vajadzīgs Latvijas atjaunošanas darbā, it sevišķi viņa specialitātē — būvniecībā. Paturēsim viņu piemiņā kā īstu un krietnu latvieti!

Pauls Pētersons

1992.02.03 Brīvā Latvija: Apvienotā "Londonas Avīze" un "Latvija"