Pēteris Mirkšs

Peteris P. MIRKSS —

Harbinas Latviesu Biedribas (dibinata 1912 g. 11 marta) pirmais prieksnieks,

bij. Krievu-Azijas Bankas pilnvarnieks Harbina (1905 - 1912),

Petrogradas Starptautiskas Bankas inspektors Peterpili, pilnvarnieks Charkova un sis Bankas
Vladivostokas nodalas organizetajs;

A/S "YOUROVETA" generalpilnvarnieks Vladivostoka un Sanhaja, sis sabiedribas nodalu organizetajs Tokio, Kobe un Njujorka (1915 — 1919).

Vladivostoka (zem firmas Mirkss un Dzilna) atvera tirgotavu visa pasaule pazistamam W. Atlee Burpee seklam speciali sim nolukam uz galvenas ielas celta trisstavu nama (1920 — 1926),

Riga — Krisjjana Barona iela5 — ievadija selekcionetu seklu pardosanu un JAUNIEVEDUMU
DARZA UN LAUKA propagandesanu.

Tagad — Tientsinas Latviesu Biedribas Literaras sekcijas vaditajs un "Dzimtenes Atskanu" redaktors.
Valas brizus ziedo zurnalistikai anglu, vacu un krievu periodiskos izdevumos, bet visvairak savai sirdslietai — dzivibas jautajumu petisanai augu un dzivnieku valstis. 

1939.10.01 Dzimtenes Atskaņas

***

Pirma's pasaules karš tikko bija beidzies. Versaļā sprieda par mieru pasaulei, bet Krievijā plosījās pilsoņu karš. Apmēram ceturtā daļa latvju tautas bija izskaisīta bēgļu
gaitās Krievijas plašumos un nevarēja tikt mājās. Kādi četri tūkstoši latviešu atradās arī Mandžūrijā un Ķīnā. Daudzi no viņiem jau no cara laikiem ieņēma atbildīgus amatus dažādās cara Krievijas iestādēs, bankās un dzelzceļu valdēs, jo latviešu darbinieki bija arī toreiz tāpat cienīti visā pasaulē, ka tagad. Te jāpiemin trīs izcili vārdi: bij. krievu Āzijas bankas prokūrists Roberts Valdmanis Sanghajā, kādas eksporta-importa firmas ģenerālpārstāvis Ķīnā un Japānā Pēteris Mirkšs. un Latvijas Pašnolemšanās savienības Mandžūrijas nodaļas pārstāvis Eduards Silgalvis, vēlākais Latvijas konsuls Harbinā.

Jau 1917. gada vasarā Sanghajā pie Rob. Valdmaņa no Rietumsibirijas ieradās četri latviešu strēlnieku virsnieki: pulkvedis Kurelis, leitnants Rubenis, kapteiņi Jānis Ozols un Kristaps Upelnieks. Kopējās sarunās šie patrioti nolēma dibināt Tālajos austrumos pastāvīgu latviešu karaspēka vienību, lai to jūras ceļā sūtītu uz dzimteni. Vispirms griezās pie Francijas ģenerālkonsula Valdena Sanghajā, kas latviešiem neliedza savu ieteikšanas rakstu. Ar to kabatā kapteinis Jānis Ozols devās uz nākošo instanci — pie Francijas sūtņa Boppes Pekinā, jo cara Krievijai sabrūkot bija svarīgi iegūt Francijas
atbalstu un labvēlību. Lai gan cara Krievijas sūtnis Kudaševs, kā „Jeģinaja —neģeļimaja" (vienīga — ne- dalāmā) aizstāvis, šai lietai strādāja pretim , tomēr Francijas sūtņa labvēlība bija iegūta: latviešiem atļāva formēt nacionālu karaspēka vienību franču virspavēlniecībā.

***

Latvijas presē varam lasīt, ka: «No visiem mūsu turienes koloniju centriem Tjaņdzina var skaitīties par visturīgāko, jo te trūcīgu latviešu tikpat kā nav.»

Tjaņdzinā tika nodibināta Latviešu biedrība, kuras iniciatori bija Pēteris un Pāvils Mirksi un bijušais šanhajietis J. Gramkauss. 

Pēteris Mirkšs bija viens no pazīstamākajiem latviešiem Tjaņdzinā. Viņš nodarbojās ar augļkopību, un «ar vairākgadīgām pūlēm viņš panācis jauna, ātraudzēja vīnkrūma izveidošanu. Sis vīnogu krūms veģetē visai ātri un ir kā radīts arī mūsu klimatam, sevišķi
svaigaugļu baudai.» Audzējot šo krūmu, Pēteris Mirkšs bija pārliecināts, ka izdosies to aizvest uz dzimteni.

***