Pēteris Oliņš

Tautas muzikants. Bijis neredzīgs kopš dzimšanas. Muzicējis kāzās, spēlējot ermoņikas un dziedot dažādas dziesmas, to skaitā arī kādas paša sacerētas. Pēdējās mūža vasaras spēlējis ermoņikas pie Gaujas pārceltuves Siguldā. Miris 1935. gada jūnijā.

"Turaidas Rožkalnos vakarrīt atrasts ar trieku miris aklais Gaujmalas muzikants - 64 g. v. Pēteris Oliņš. Viņā ar ermoņiku skaņām ilgus gadus sēdēdams Gaujas krastā pie  Siguldas pārceltuves, sagaidījis un pavadījis neskaitāmus tūkstošus tūristus - izbraucējus"  

Jaunākās Ziņas, Nr. 138 (22.06.1935)

 

P. Oliņš ir iemūžināts pirmajā latviešu dokumentālā skaņu filmā "Gauja" (1934).

P. Oliņš identificējams kā  Alfona Vecmaņa dzejolī "Aklais Gaujas muzikants" (publicēts Bohēma, nr. 14 (15.05.1934)) aprakstītais muzikants.

 

Aklais Gaujas muzikants

Pārceltuve. Turaida.

Ļaudis prāmi pāri gaida.

Pienāk. Nodimd. Čīkst. Pie krasta.

Atkal vecā vieta rasta.

Daudzi. Zirgs kāds. Eskursanti.

Kņada. Smiekli. Meitas. Franti.

Saule deg kā svelmīgs kurs,

Bet kam sirds nu šeitan gurs.

Jautri kājas min šo malu,

Dodos lai uz Gūtmaņalu.

Poēzija. Romantika.

Tūliņ atskan ermoņika,

Ko šai karstā saules kvēlē

Akls večuks naski spēlē,

Kāju mīdams ritma skaitā,

Melodijā draiski raitā.

Acu dobes iegrimušas,

Tumšas, tukšas palikušas,

Nedrošs skats tam maldu tēlo,

Tikmēr pats tas saulē kvēlo.

Kailā galva, seja viņam

Nodegusi pamazinām.

Nujau dzeltenbrūna āda –

Tā viņš izjūt saule kāda,

Jūt, tik neredz viņu pašu,

Neredz arī skaistu plašu.

Neredz Gauju, kalnus, gŗavas.

Sēž viņš tik uz tukša krasta,

Kur tam vieta tāda rasta.

Sēž un dzird, kā prāmis stājas,

Krastu atkal dimdin’ kājas,

Čalo jautras, brīvas balsis –

Vecim skan tad maršs vai valsis.

Gājējs dažs, kas ieraug viņu,

Ziedo savu artaviņu ...

Ermoņikas gaŗās plēšas,

Dūcin skaņas, strauji plēšas,

Pirksti skrien pa toņu kāpēm,

Izskanēt ļauj priekiem, sāpēm.

Tā viņš tup uz baļķa sausa,

Izjuzdams cik dzīve gausa,

Tumša, it kā nakts vien būtu,

Sirds tam ietu gaitu gŗūtu.

Un tā sēž viņš skumjš un klusē,

Bet kad dzird, ka viņa pusē

Prāmis čīkst un piebrauc klātu,

Tad viņš tūliņ jautrin’ prātu,

Uzspēlē kā laikos vecos,

Kad vēl nebij vecums plecos,

Kad tam acīs gaisma lija,

Dzīve gaiša lāpa bija.

Tagad ej pa mūža nakti,

Un ikkatrā spēles taktī

Izjūti tik vienu, vienu:

Vairāk mūžam nebūs dienu ...

Un ja jūt viņš kādu ejam,

Krītam, skanam, gavilējam,

Tad viņš savā prātā tēlo,

Ka tiem visiem acis kvēlo,

Un ka tie tās neveŗ cieti,

Lai tiek kādi ceļi ieti.

Doma šī tam izskrien strauja,

Kad tam garām aizplūst Gauja,

Plūst bez atpūtas un miega,

Vietām virpaina un liega,

Skrien, ka kāds kur viņu sauktu,

Skrien, it kā tā bēgot trauktu.

Un kad atkal Gaujā dzirdams;

Prāmis pienāk straumē rirdams –

Či-ēks ... dun-klangs ... basta ...

Tad kā visus sveikdams krastā.

Dzird, ka stskan vecā gaitā

Ermoņikas spēlē raitā.

Siguldā, Ziedonī.