Vitolds Gleizds

Kopā ar skolasbiedriem viņš izveidoja slepenu organizāciju "Latgales vanagi", lai pasargātu savu ciemu no izsūtīšanām. Daļēji izdevās. Čekisti padzirdēja par partizānu aktivitāti un 25.03.1949 uz ciemu neatbrauca.

***

 Latgales vanagi bija Nautrēnu vidusskolas 10.-12.klašu skolēni. 1949.gada 25.martā drosmīgie jaunieši izjauca čekistu plānus represēt ciemata iedzīvotājus, bet jau pēc mēneša vairākas klases Nautrēnos palika tukšas, jo organizācija tika atklāta un tās biedri arestēti vai nogalināti.

"Tā bija labi noorganizēta, spēcīga kustība, bet mēs daudz neko nepaspējām izdarīt, jo mūsu rindās iefiltrējās nodevējs,"

stāsta viens no deviņiem dzīvi palikušajiem Latgales vanagiem, Rēzeknes Politiski represēto kluba priekšsēdētājs Antons Ludboržs. Antonam bija astoņpadsmit, bet viņa brālim Eduardam - tikai sešpadsmit gadu, kad viņi sāka savu varonības un moku ceļu.

"Tie bija Rancānu un citu apkārtējo ciemu puiši un meitenes, visu vārdus vairs neatceros. Mēs bijām Ziemeļlatgales nacionālo partizānu vienības rezerve,"

rādot fotogrāfiju ar smaidīgiem jauniešiem, stāsta A.Ludboržs. Latgales vanagu organizācija aptvēra plašu apvidu, no Rogovkas ciemata līdz pat Stompaku purvam. Organizācijas locekļi, vēl gandrīz bērni, vāca partizāniem ieročus, gatavoja un izlīmēja pretpadomju lapiņas.

Lielākā labi izplānotā akcija bija 1949.gada 25.martā.

"Mūsējais vanags strādāja izpildkomitejā par sekretāru, viņš bija nočiepis izvedamo sarakstus. Mēs kopīgi ar partizāniem tādus bruņotus slēpņus ar ložmetējiem bijām sarīkojuši gar visu ceļu no Rogovkas līdz Ruskulovai, ka neviens nepaliktu dzīvs, ja tur būtu iebraucis. Žēl, ka čekisti to bija uzoduši un tur nebrauca, bet arī izvešanas plāni viņiem daļēji nojuka,"

atceras A.Ludboržs. Pratināšanā sita līdz bezsamaņai Vai toreiz bija bail?

"Nē, kā par brīnumu, nebija!"

smejas Antons.

"Vecāki nemaz par mūsu darbību nezināja, mana mamma uzzināja tikai tad, kad mūs ar brāli arestēja."

Viņa balsī nejūt naidu, tikai milzīgu nicinājumu un nožēlu, stāstot par nodevēju Bonifāciju, jaunu zēnu, ko čekisti bija iefiltrējuši organizācijā, lai uzietu tās pēdas. 30.aprīļa rītausmā ciems tika aplenkts. Daļai jauniešu izdevās izbēgt Ruskulovas un Nūmērnes mežos, viens no viņiem, Jānis Lubāns, lai netiktu čekistu nagos, nošāvās, pārējos arestēja un aizveda uz Rēzekni, kur sabāza milicijas izolatorā.

"Es pirmais tiku uz pratināšanu, trīs reizes bezsamaņā gulēju uz grīdas, jo nesapratu krievu valodu. Sita nežēlīgi, spārdīja ar kājām, lēja ar aukstu ūdeni. Nezinu, kā gāja pārējiem, jo mūs uzreiz izšķīra un aizveda uz Rīgu, uz Stabu ielas pagrabiem."

Tur Antons nosēdēja vairāk nekā pusgadu pāris soļu platā vieninieku kamerā. Grūti bijis izturēt kapa klusumu, kur vienīgā dzīvā radība bija žurkas. Naktis pagāja nepārtrauktās pratināšanās, nebija ne tiesas, ne aizstāvības, tikai no Maskavas atnāca spriedums - desmit gadi izsūtījumā. Organizācijas vadītājam Aleksandram Jerumānam - divdesmit gadi. Izglāba Dievs un jaunība A.Ludboržs nonāca Kazahstānā, Džezkazganas kapara raktuvēs. Vēl tagad viņš kā pantiņu noskaita lēģera un savu izsūtītā numuru. Akmeņlauztuvju strādniekiem dienā deva tikai 240 gramu maizes. Vienā mēnesī ieslodzītie kļuva kā ar ādu apvilkti skeleti, kājas no bezspēka un bada nevarēja pavilkt. Mirušos sanitāri sakrāva uz ragaviņām un izvilka no barakām, bet sargi vēl vairākas reizes šajos skeletos iedūra ar durkli.

"Vienīgā mana lūgšana bija: Dieviņ, iedod man maizītes gabaliņu, lai es varu aiziet līdz Latvijas robežai, nolikt tur galvu un nomirt,"

klusi saka Antons.

"Mani laikam izglāba tas, ka biju lauku puisis, pieradis pie smagiem darbiem, ticība Dievam un optimisms, es nekad neesmu nokāris degunu, ne toreiz, ne tagad."

A.Ludboržs ir pārliecināts, ka visaugstākā vara viņu divas reizes izglābusi no drošas nāves - tikai sekundi pēc viņa iziešanas no šahtas nogruva 700 tonnu akmens bluķu, otrreiz, kad nogāzies lifts ar strādniekiem un no cilvēkiem tajā nekas nepalicis pāri.

"Man arī vajadzēja tur būt, bet tajā vakarā pēkšņi ne no šā, ne no tā sacēlās augsta temperatūra un man atļāva neiziet darbā. Nākamajā rītā atkal biju vesels. Vai tā nebija Dieva zīme?"

No izsūtījuma A.Ludboržs atgriezās 1956.gadā pēc Staļina nāves. Brālis jau bija atnācis no Intas nometnes Sibīrijā, slims ar tuberkulozi. Mēģināja strādāt Kalnu astoņgadīgajā skolā par saimniecības pārzini, bet atbraucis komunists Vilis Samsons un nikni pavēlējis Latgales vanagam no turienes aiziet.

"Jūs, puišeļi, sataisījāt skandālu pa visu Padomju Savienību!"

Atmodas laikā A.Ludboržs vadīja Latvijas Nacionālās neatkarības kustības Rēzeknes nodaļu, bija viens no Tautas frontes grupas dibinātājiem. Kad Rēzeknes centrā tika nogāzts Ļeņina piemineklis, lai atbrīvotu vietu tautas svētumam - piemineklim Vienoti Latvijai, A.Ludboržs bija tas, kas ar savu metālgriezēja prasmi Ļeņina pieminekli nozāģēja. Ar viņa gādību izveidoti pieminekļi Latgales vanagiem un nacionālajiem partizāniem Nautrēnu pagasta Rogovkā un Cisovkā, Ilzeskalna pagasta Ierzeļovā. 7.maijā Nautrēnu vidusskolā kā ik gadus atkal kopā sanāks dzīvi palikušie Latgales vanagi un Ziemeļlatgales partizāni, lai atcerētos un liecinātu par to laiku.