Miķelis Klusiņš

Ievērojams ir tēva un dēlu Klusiņu stāsts, kurš pelna vēsturnieku ievērību kā viens no spilgtiem piemēriem sarežģītajiem latviešu vēstures līkločiem 19. un 20. gadsimtā.
Lielbērsteles (Svitenes) pagasta saimnieka ģimenē dzimušais ievērojamais latviešu atmodas darbinieks, publicists un literāts Miķelis Klusiņš (1847—1907), kurš strādāja par vācu valodas skolotāju īpaši prestižajos kadetu korpusos Pleskavā un Kijevā, ieguva piederību muižniecībai ar civildienestu izglītības jomā. Šķiet, arī viņa sieva piederēja šai kārtai.

Tādējādi arī abi dēli — armijas virsnieki Armīns (1877—pēc Otrā pasaules kara) un Miķelis (1875—1905) bija Pēterburgas guberņas dzimtmuižnieki. Tēvs no 1902. gada tika iekļauts Kijevas guberņas dzimtmuižnieku sarakstos. Miķelis "Klussinš" — kā krievu valodā tika transkribēts uzvārds (atšķirībā no absolūtā vairākuma tautiešiem, kuri piekrita uzvārda pārveidei), būtībā saglabājot latvisko formu, gāja bojā krievu-japāņu karā. Armīns, kurš, tāpat kā brālis, bija saglabājis luterticību, arī pēc stāšanās laulībā ar goda pilsoņa meitu Mariju Ļiševsku (bērni bija pareizticīgi), pēc Krievijas pilsoņu kara dzīvoja Francijā. Tur viņš bija viens no aktīvākajiem krievu monarhistisko organizāciju darbiniekiem, arī Krievu emigrantu komitejas priekšsēdētājs. Oficiāli Armīns uzsvēra, ka ir "latvietis pēc asinīm" un "monarhists pēc pārliecības".