Jānis Kononovs

Kononovs dzimis 1962. gadā Ciblas pagastā. Augstāko izglītību ieguvis Rīgas Tehniskajā universitātē un Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā.

Barikāžu dalībnieks.

Kononovs savulaik strādājis par informātikas un vēstures skolotāju Ciblas vidusskolā, bet 1992.gadā iestājies Zemessardzē.

1999. gadā Saeima viņu apstiprināja par Zemessardzes komandieri, bet 2000. gadā iesniedzis atlūgumu no Zemessardzes komandiera amata.

Latvijas Republikas pilnvarotais robežas pārstāvis uz Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas valsts robežas Valsts robežsardzes valsts robežas pilnvarotais /?-30.12.2016).

  Miris 2021. gada 31. oktobrī.

***

Pēc rakstura esmu tāds, kam nepatīk apspiestības režīms. Apspieda mūs desantnieki, radās niknums. Bijām maza biedru grupa, kuriem gribējās būt tajā apritē, zinot pretinieku cīņas paņēmienus, veidot pretsparu — mērķtiecīgu pasīvas aizsardzības formu, veidot pilsonisko sabiedrību bez ieroču palīdzības.

Barikādēs nevarēja iztikt arī bez dziedāšanas. Tika kurināti ugunskuri. Tos, kuri bija atbraukuši no laukiem, pabaroja pilsētnieki, nesa tēju, sviestmaizes. Visiem bija tāds nospiests garastāvoklis, jo neviens no mums nezināja, kas notiks rīt. Šai pašā laikā pamali aizsedza Persijas līča kara dzeltenbrūnie mākoņi, pie robežas plosījās OMON. Varas demonstrācijas lielu spriegumu ieguva Lietuvā. Bija divkārt smagi, un, tā kā mēs pēc dabas bijām jautri cilvēki, tad ņēmām akordeonus, ģitāras un sākām apstaigāt Zaķusalas ugunskurus. Gājām pie cilvēkiem un dziedājām, dejojām. Tā mēs aizrāvām sev līdzi arī citus, un skaties — mūsu jau vesels koris. Latviešiem ir raksturīga dziedāšana, spēlēšana. Sarauktu pieri tāpat problēmas nevar atrisināt. Mēs dziedājām latviešu tautai zināmas un mīļas dziesmas. Patiesībā mēs bijām tie, kas iededzināja šo spēlēšanas dzirkstelīti.

Okupācijas režīms nevarēja pastāvēt. Baltijas ceļš, dziesmotā revolūcija un patiesības apzināšana par 1939., 1940., 1941. gadu... Bailes no slaktiņa — primitīvas izrēķināšanās... Mēs vēlējāmies likt kaut ko pretī šim trulajam pārspēkam. Tādu, man līdzīgi domājošo, bija daudz.

Barikāžu praktiskais rezultāts nav saliekams pa plauktiņiem, nav novērtējams. Ja gribēja kāds redzēt patiesību, tad tajās dienās vajadzēja iet uz Doma laukumu, Zaķusalu. Uz turieni dienu un nakti plūda cilvēku straumes. Tur bija patiesība, un katrs gribēja būt piederīgs šai patiesībai.

Barikādes pašas parādīja, ka tauta vairs nepadosies, mēs neļausim vairs izveidoties šādai bīstamai situācijai. Barikādes — tas ir spilgts tautas pārliecības atainojums. Tieši caur tām mēs parādījām sevi pasaulei.

Mēs pie barikādēm nebijām visas dienas. Jau bija nogalināts R. Mūrnieks. Bija pirmā apšaude. Bija pirmie upuri.

Pirmoreiz mēs braucām 10–12 cilvēki un nezinājām, uz kurieni dodamies, kas mūs tur sagaida. Šajās briesmīgajās dienās arī Ludzas draudzes dekāns J. Bulis nedeva mums garantijas, ka ar mums nekas nenotiks. Mums katram viņš iedeva "Mistisko Rozi" un teica, ka tai mums jāpalīdz. Un šī Roze palīdzēja. Man nesen bija personiska saruna ar (tagad jau Rēzeknes — Aglonas diecēzes bīskapu) J. Buli, un es viņam teicu, ka šis medaljons man ir palīdzējis ne tikai barikāžu laikā, bet arī tagad.

Ja man jautātu, vai es brauktu vēlreiz, es atbildētu: jā! Tagad ir citi apstākļi, četrdesmitie gadi Latvijā neatkārtosies, kad valsts tika okupēta bez neviena šāviena. Tā ir mana pārliecība.

Mēs veidojam projektus un ļoti vēlamies iestāties NATO. Mēs tad vairs nebūsim vieni. Mums palīdzēs aizstāvēties, jo būsim viena liela spēka sastāvdaļa.

Esmu gatavs braukt uz "karstajiem punktiem". Es vēl neesmu iesīkstējis un spētu savu taktiku izmantot.

Nealkstu vardarbības, bet, ja vajadzētu, esmu gatavs cīnīties arī vardarbīgā karā, lai aizstāvētu savu valsti.

Latviešu puiši — mēs esam gatavi vienmēr būt modri. Piedalījāmies starptautiskajās operācijās Bosnijā, Kosovā un esam pierādījuši, ka spējam to izdarīt.

Pierakstījusi  K. Kapustāne