Valdis Lasmanis

Valdis Lasmanis dzimis 1932. gada 14. martā Latvijā, Sēlijā, Sunākstes pagasta “Lejasārguļos”, saimnieku ģimenē kā otrais dēls. Mamma - Elvīra Lasmane, dzimusi Freimane; tēvs - Voldemārs Lasmanis. Ģimenē jau auga brālis Uldis; vēlāk – jau kara laikā - piedzima māsa Laima. Vecāku ģimenes Sunākstē – jau vairākās paaudzēs - bija labi pazīstamas -  bērniem tas nodrošināja drošu pamatu laimīgai bērnībai. Grāmatām, žurnāliem, dziedāšanai, teātra spēlēšanai Lasmaņu ģimenē bija liela vieta. Valdis jau no bērnības iemīlēja dabu – mežus, laukus, tuvējo Lauceses upīti – veidojās poētiska dzīves uztvere, ko gudrā svešvārdā dēvē par panteistisku . Mācības Sunākstes skolā un pierasto, sakārtoto ikdienu pārtrauca Latvijas okupācija. Ģimeni skāra represijas - vectēvu, vecomāti, vēlāk brāli un tēvu izsūtīja spaidu darbos uz Sibīriju, traģiski aprāvās otras vecāsmātes mūžs. Savukārt padomijas realitāte bez

apgādniekiem palikušajā ģimenē lika Valdim, pēc bēgļu gaitām, apmetoties Rīgā, jau 16 gados sākt strādāt rūpnīcās VEF un Vissavienības 95. aviācijas rūpnīcā, vienlaikus izglītojoties tehnikumā un vakarskolā. Tomēr jaunība ir jaunība un labi gēni ir labi gēni. Būdams vispusīgi apdāvināts, Valdis jaunībā aizrāvās ar sportu – volejbolu, futbolu un boksu, vēlāk arī zemūdens peldēšanu, studēja dziedāšanu Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā un literatūru Latvijas PSR Universitātē. Dziedāja vīru korī “Dziedonis”, par skaisto balsi izpelnoties uzslavas un solo dziedāšanas piedāvājumus.  Darbā - aviācijas rūpnīcā - Valdis ātri sasniedza maksimāli iespējamo kvalifikāciju - 6. virpotāja kategoriju, kļuva par deputātu, saņēma dzīvokli, nopirka mašīnu. 1954. gadā Valdis apprecējās ar Veltu Smirnovu, ar kuru iepazinās , kopīgi mācoties vakarskolā. Kopdzīvi jaunā ģimene uzsāka mītnē Rīgā, Palīdzības ielā, kur ko dzimtas mājām Sunākstē izdzītajiem Lasmaņiem radi bija devuši pajumti; vēlāk pārcēlās uz jaunpiešķirto dzīvokli Juglā.

Jaunībā daudz skaistu brīžu tika pavadīts pie Latvijas upēm un ezeriem. Ūdens aicinājums Valdim bijis jo stiprs visu mūžu.  1961. gadā piedzima dēls Māris, 1962. gadā  – meita Baiba. Pastāvīgi dzīvojot un strādājot Rīgā, vasaras Valdis ar ģimeni pavadīja sievas dzimtajā pusē – Pociema “Ezerkalējos”. Īpaši draudzīgas attiecības izveidojās ar sievas māsas Millijas vīru Albertu Roks. Vasarās daudz tika vēžots, zvejots, sēņots, apdarīti vasaras lauku darbi. Skaisti brīži, apceļojot Latviju, tika pavadīti kopā ar brāļa ģimeni, kurā arī auga jaunā paaudze – Jānis un Zane.

40 gadu vecumā Valdis revolucionāri nomainīja darba jomu, dzīvi saistot ar grūto, bet romantisko jūrnieka profesiju. Izgājis cauri pilnīgi jaunam zinību apguves kursam, skarbajā jūras praksē zvejnieku kolhozos “Uzvara” un “Zvejnieks” nogāja ceļu no matroža līdz kapteiņa vecākajam palīgam. Vienlaikus realizējās radoši, dziedot vokālajā ansamblī “Burinieks”. Vienīgais īsti rūgtais piliens bija politisks – padomija Latvijas laika saimniekdēlam nepiešķīra vīzu ārzemju apmeklēšanai kuģošanas reisu laikā. Patiess gandarījums, ka pēc Latvijas neatkarīguma atjaunošanas Valdim bija iespēja paviesoties pie mammas brāļa Roberta Freimaņa Sietlā, Amerikas Savienotajās Valstīs. Sociālistiskās zemes Valdis paguva apciemot jau agrāk – dziedot; kopā ar mākslinieciskās pašdarbības kolektīviem.

Profesijas maiņai bija vairāki pragmatiski iemesli. Viens no galvenajiem - nepieciešamība uzlabot ģimenes sadzīves apstākļus, jo bērni auga un nelielajā dzīvoklītī visiem  kļuva daudz par šauru. Laiks parādīja, ka izvēle tālredzīga, un uz zvejnieku kolhoza piešķirtās zemes piecpadsmit laikā tika uzcelta ģimenes māja,  kas 30 gadu laikā kalpojusi gan kā pastāvīga Lasmaņu ģimenes mītne,  arī Lasmaņu dzimtas tikšanās vieta nozīmīgās jubilejās.  Māja Baltijas ielā 17 Valdim kļuva par galveno spēka pielikšanas punktu visā dzīves otrajā pusē. 2004. gadā kopā ar sievu Veltu nosvinēja Zelta kāzas, 2012. gadā - skaistu 80 gadu jubileju. Kad 2013. gadā nomira dzīvesbiedre, Valdis turpināja rūpēties par māju, bērniem un mazmeitām.  Priecīgus brīžus sagādāja ilggadīgā draudzība un tikšanās ar Bērentu ģimeni – Albertu, Venēru – ģimenes draugiem no vakarskolas laikiem, viņu bērniem Intu un krustmeitu Andu. Vairāk laika atlika arī komunicēšanai ar māsu, meitu, dēlu, mazbērniem. Īpaši sirsnīgas attiecības Valdi saistīja ar mazmeitu Lauru. Pat, sasniedzis cienījamos 90 gadus, izpelnoties patiesu ģimenes un arī kaimiņu cieņu un apbrīnu, Valdis stoicistiski – attiecībā uz savu veselību - un ar radošu iedvesmu turpināja dārza labiekārtošanu, ar praktisku pienesumu iesaistoties praktiskās lietās mājas problēmu risināšanā. Daudz lasīja – oriģinālliteratūru, grāmatas par vēsturi, bet jo īpaši mīlēja ceļojumu aprakstus; no galvas citēja dzeju. Īpaši tuvi latviešu literārajā pasaulē bija Jaunsudrabiņš un Ziedonis; pēdējā desmitgadē bieži pievērsās mūzikai – uz klavierēm spēlēja iemīļotas operešu un tautas melodijas un arī komponēja. Pēdējā vasara nesa iedvesmu arī praktiskajā koktēlniecībā. Valdis izveidoju oriģinālus, dekoratīvus balstus košumkrūmiem. Izdevās apciemot arī dzīvē nozīmīgās vietas -  dzimto Sunāksti, “Lejasārguļu” mājvietu un  iemīļotās vēžu vietas Limbažu rajonā.

Valdis Lasmanis bija labs tēvs – gādīgs, pieticīgs, patiess un uzticams. Vienmēr bija atbildīgs attiecībā pret ģimeni – par to bērnu pateicība un mīlestība.  Teica to, ko domāja, un nelūza pat visgrūtākajos brīžos.  Stiprs un stabils garā, spēja padot plecu arī otram. Cik nu tas iespējams, jo otra vietā rīkoties un dzīvi nodzīvot nevar. Praksē parādīja to, ko nozīmē draudzība pusgadsimta un vēl ilgāk – garumā. Brāli, tēvu un vectēvu gaišā piemiņā paturēs ģimene un draugi. Lai miers Valda Lasmaņa dvēselei!