Mirdza Veckalne

Kuldīgas slimnīcas ķirurģijas nodaļas vadītāja no 1959. līdz 1977. gadam un vēlāk gan slimnīcas, gan poliklīnikas ķirurģe līdz 1989. gada 1. novembrim. Mirdza Veckalne dzimusi Sevastopolē. 1918. gadā ģimene atgriezusies Latvijā, un viņas tēvs Andrejs Veckalns bijis viens no Latvijas Sociāldemokrātiskās partijas (LSDSP) līderiem, jau 1918. gada jūnijā Rīgā piedalījies LSDSP pirmajā konferencē, novembrī kļuvis par Tautas Padomes locekli. 1919. gada 10. oktobrī A. Veckalns brīvprātīgi devies cīņā pret Bermontu, par ko vēlāk apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. A.Veckalns ticis ievēlēts visās četrās Saeimās pirms Otrā pasaules kara.

Ģimene dzīvojusi vienkāršā dzīvoklī Tērbatas ielā 57 un draudzējusies ar Aspaziju un Raini, kas dzīvojuši netālu - Baznīcas ielā 30. Rainis Mirdzas jaunāko māsu Laimu saucis par savu krustmeitu, jo tieši viņš ieteicis Veckalnu trešo meitu nosaukt par Laimu. Kad Rainis atnācis ciemos, meitenes sniegušas koncertu: Mirdza deklamējusi, Guna vingrojusi, bet topošā baletdejotāja Laima dejojusi. Rainis mudinājis Laimu parādīt, kā lido taurenītis, kā virpuļo sniegpārsliņa, kā aug un zied magonītes. Laima Linalaida atmiņās raksta, ka pret Veckalnu vecāko meitu Mirdzu Rainis izturējies kā pret pieaugušu cilvēku un Mirdza jau desmit gadu vecumā Rainim un Aspazijai uz visiem svētkiem sūtījusi apsveikumus, pēc lugu pirmizrādēm - atklātnes ar saviem iespaidiem, klāt pierakstīdama arī kādu padomu veselības saglabāšanai.
1936. gadā M.Veckalne pabeigusi Rīgas 3. ģimnāziju un iestājusies Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē. Studiju laikā viņa praktizējusies Rīgas 2. slimnīcas ķirurģijas nodaļā pie Paula Stradiņa.
1941. gada jūnijā padomju vara Mirdzas tēvu A.Veckalnu arestēja, ieslodzīja nometnē pie Soļikamskas un 1942. gada 18. maijā nošāva, bet sievu Ķērstu Veckalni ar meitām Mirdzu un Laimu izsūtīja uz Sibīriju. Mirdza ar māti un māsu nodzīvoja tur līdz pat 1957. gadam - 16 gadu. Pēc šarlaka dzirdi zaudējusī māsa Guna Briede bija jau precējusies, dzīvoja atsevišķi un netika izsūtīta. Viņas dēliņam Jānītim tobrīd bija tikai pieci mēneši.

Mirdza līdz izsūtīšanai bija pabeigusi piecus kursus Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, bija atlicis tikai viens gads. Sibīrijā viņa daudziem palīdzējusi kā mediķe.

1957. gadā ar Vasjuganas apgabala veselības aizsardzības nodaļas vadītāja atsaucību M.Veckalne atgriezās Latvijā, strādāja par medmāsu Rīgas 1. slimnīcas ķirurģijas nodaļā un 1959. gada 2. jūlijā pabeidza RMI Vispārējās ārstniecības fakultāti. Daktere Veckalne devās strādāt uz Kuldīgu, jo viņas māte Ķērsta Veckalne, meitas uzvārdā Grīnberga, bija dzimusi Kuldīgas pagastā.
M.Veckalnes brālēns (mātes brāļadēls) Žanis Grīnbergs stāsta, ka RMI sadales komisija Mirdzu gribējusi nosūtīt uz citurieni. Tad komjaunatnes aktīvists Ž.Grīnbergs aizgājis pie Kuldīgas rajona kompartijas komitejas pirmā sekretāra Viktora Blūma un lūdzis, lai palīdz māsīcai tikt uz Kuldīgu. V.Blūms piezvanījis slimnīcas galvenajam ārstam S.Lubānam, kurš Mirdzu atcerējies no studiju gadiem LU. Lubāns bijis priecīgs un teicis: „Protams, mums ķirurgu vajag!”
„Bet es jautāju Blūmam, kur Mirdza dzīvos,” atceras Ž.Grīnbergs, „jo es ar sievu un bērniem dzīvoju mazā dzīvoklītī. Blūms apsolīja, ka dzīvoklis Mirdzai būs. Tā Mirdza ar māti atbrauca uz Kuldīgu. Kādas trīs naktis viņas pārnakšņoja pie mums. Bet trešajā dienā Mirdza atnāca ļoti priecīga, apsēdās kāpņu telpā uz trepēm, rādīja atslēgu un teica: „Man ir dzīvoklis! ” Tad viņas ar māti iekārtojās savā dzīvoklī Piltenes ielā.”

1959. gada 13. jūlijā M. Veckalne sāka strādāt Kuldīgas slimnīcā par ķirurģi, bet jau tā paša gada augustā tika iecelta par ķirurģijas nodaļas vadītāju un turpināja to vadīt 18 gadu.