Austra Lakstīgala

Austra Lakstīgala dzimusi 1923. gada 24.janvārī Teodora un Augustes Mākuļu ģimenē. Pirmais Pasaules karš Teodoru ierāva karavīru rindās. Teodors bija neparasti šarmants, galants, stalta auguma un ar izteiktu inteliģenci.  Latvijā sākās muižu dalīšana. Teodoram, kā atbrīvošanas cīņu dalībniekam, piešķīra no Jaunsvirlaukas muižas zemes 16 hektārus. Te nebija jācērt krūmi un jālauž celmi. Zeme bija tīra. Sākumā uzbūvēja mājiņu ar 2 istabām un klēti, kurai galā arī izbūvēja istabu ar plīti. Vēl vajadzēja lopus, darbarīkus, kūti, šķūni. Pēdējais laiks sievu apņemt. Viena meita Emburgā jau bija noskatīta, Auguste vārdā. Lokana kā ūdenszālīte, jautra dziedātāja, dancotāja un joku plēsēja. 1922. gada aprīlī Auguste apprecējās ar Teodoru Mākuli. Nu viņa kļuva “Mākuļu” māju saimniece. 1923. gada 24. janvārī viņai piedzima meita Austra Paulīne.

Taču māte bija iezīmēta, kad vācu gūstekņiem aiznesa ēdienu un viens ar šauteni iesita viņai pa galvu, bet māsu nošāva uz vietas. No tā sitiena, pēc dažiem gadiem, Auguste saslima ar Parkinsonu un uz mūžu kļuva invalīde. Austra auga vientulībā. Drīz māti aizveda uz Blankenfeldes pansionātu un kopš tā laika Austra viņu vairs nesatika.

Audžumāte Olga mazo Austru īpaši neloloja. Deva plānu piena zupu un vairāk mīļoja suņus. Tēvs bija aizņemts ar darbu veikalā, bet Austra dzīvoja savu vientuļā bērna dzīvi. Skolojās vietējā Jaunsvirlaukas un Staļģenes skolā, vēlāk Nurmižu dārzkopības skolā apguva dārzkopja profesiju. Tālāka izglītošanās nebija iespējama, jo bija jāpalīdz tēva veikalā. Tēvs aizgāja mūžībā 1942. gada janvārī. Otrs vistuvākais cilvēks jau prom…

Audžumāte izdomāja izprecināt audžumeitu kara lidotājam Kārlim Kaulbārdim, kura balsi viņa jau bija iemīļojusi, un tā 1942. gadā, melnā šifona kleitā, kas bija gan sēru, gan iesvētību kleita, tagad noderēja kāzām. Pēc gada viņiem piedzima Mārīte. 

Tālākā dzīve nebija saulaina – dzīve laukos pie Paulīnes tantes “Mākuļos”, nesaskaņas saimniekošanā, kara tuvums, bēgļu gaitas, Kārļa izsūtīšana uz Karagandas ogļu raktuvēm, kur viņš gāja bojā.

Pēc kara un bez vīra atbalsta nebija viegli. Austra nebija lauku dzīvei piemērota, pat dārzkopība nevedās. Draudzeņu pierunāta devas peļņā uz Rīgu, atstājot Mārīti tantei “Mākuļos”. Pati iekārtojās darbā “Radiotehnikā”, īrēja gultasvietu, kur bērnam nebija vietas, un ilgi nebija vietas. Bērns auga pats savā nodabā, brizdams Mākuļu dubļus. Dzīves nogali Austra pavadīja Elejā, uz kuru abas ar meitu bija pārcēlušās, lai “Mākuļos” saimniekotu mazdēls Armands. Austra bija žiperīga, vēl 80 gados brauca ar velosipēdu, kopa mazdārziņu, sēja puķes, adīja zeķes, dūraiņus, kurus nemaz nevar novalkāt. Taču sāka zust acu gaisma un bija jāpārceļas pie meitas uz dzīvokli, līdz pēc neveiksmīga kritiena, iegūla gultā un nemaz vairs nevēlējās pārvarēt sevi, kā to bija darījusi visu mūžu. Viņa ļoti vēlējās ātrāk pamest šo zemi, nebūt par apgrūtinājumu nevienam. Taču kā pati teica, dzīvodama līdz gandrīz 100 gadiem, ka Dievs viņu ir aizmirsis….

Austra Lakstīgala  pēdējo gadu (no 2020. gada 11.septembra) dzīvoja pansionātā “Derpele”, jo vairs nestaigāja, bija akla un Mārītei nebija citas iespējas, jo pati vairākus mēnešus bija spiesta palikt gultā dēļ lauztās kājas. 

Par viņu rūpējās labi, mazmeita Aelita viņu apciemoja, kad nebija COVID karantīnas. Viņa nekad viņai nejautāja par Mārēnu, vai par kādu no Jums. Viņas dzīve bija tikai tas brīdis un varbūt atmiņas par kādiem labākiem laikiem. Pansionāta “Derpele” filiālē Garozā 2023. gada 2.janvāra rītā plkst. 9:00 viņa aizmiga mūža miegā, nesagaidījusi savu 100 dzimšanas dienu. Vai nav zīmīgi gadaskaitļi - 1923 - 2023? Viņas pēdējā atdusas vieta būs Elejas Mūrnieku kapsētā, kurai garām braukdami, piestājiet kādreiz.Viņai bija laba humora izjūta un mīļākas bija grāmatas, kurās tas bija pārpārēm. To pierādīja arī atstātā zīmīte pie mirstamajām drēbēm, kuras viņa salika, esot pie labas veselības. Lūk, kas tur bija rakstīts: “Šī ir mana mirstamā blūze. Apakšā būs baltais “kombinē” un kājās tamborētās baltās čībiņas, lai man būtu viegli uzkāpt pie Visvarenā, un Pēteris pie vārtiem mani noturētu par eņģeli un nesūtītu pie Belcebula.” “Tikai baltā!”, tā viņa bija uzrakstījusi uz citas lapiņas. Tā arī tika izdarīts.

Pansionāta “Derpele” filiālē Garozā 2023. gada 2.janvāra rītā plkst. 9:00 viņa aizmiga mūža miegā, nesagaidījusi savu 100 dzimšanas dienu. Vai nav zīmīgi gadaskaitļi - 1923 - 2023.

Viņas pēdējā atdusas vieta būs Elejas Mūrnieku kapsētā, kad 7.janvārī plkst. 14:00 mums bija iespēja izvadīt viņu pēdējā gaitā. Zvērīgi auksta diena ar puteni. Ziedi sasala rokās.