Ilze Šedrika - Levis

Vasaras saulgriežos pašā spēju briedumā pēkšņi mūžībā aizsaukta Ilze Šedrika-Levis. Varbūt plašākai sabiedrības daļai viņas vārds būs pasvešāks, taču tie, kas sekoja Ilzes gaitām, vienmēr ļoti atzinīgi novērtēja viņas talantu un rosmes trimdas latviešu kultūras dzīvē. Šedrika dzimusi 1939. gadā Rīgā. 1960. gadā viņa beidz Kanzasas Universitāti. Sekoja studiju gads ar Fulbraita stipendiju Kannu Universitātē Francijā. Tad 1961. gada rudenī Ilze ierodas Bostonā, lai ar Vudrova Vilsona stipendiju turpinātu izglītību literātūrā un valodās Harvarda Universitātē. Bostonas latviešu sabiedrībai "jaunatbraucēja" ir liels ieguvums. Kaut uzaugusi tālu prom no latviešu centriem, Ilze var lepoties ar nevainojamu valodu un vispusīgām zināšanām latviešu literatūrā. Turklāt, viņai piemīt ievērojamas skatuves dotības. Tai laikā ļoti aktīvi darbojas Bostonas Latviešu studentu biedrība, un te Ilzes talants atrod dažādas izpausmes iespējas. Top dzeju uzvedumi — Andreja Eglīša "Kurzemes gals" (1964) un Aleksandra Čaka "Sirds uz trotuāra" (1966); notiek jauno rakstnieku rīti un vakari, kā arī Linarda Tauna piemiņas sarīkojums (1964). Visur Ilze prot palīdzēt, gan programmas izvēlē, gan tiešā izpildījumā, izceļoties kā iejūtīga deklamētāja. Ilzei tuva ir Aspazija, un drīz pēc ierašanās Bostonā viņa nolasa referātu par tolaik tā kā "aizmirstās" dzejnieces darbu un personību. Pienākot Aspazijas 100. dzimšanas dienai, studentu biedrības locekļi kopā ar Amerikas Latviešu teātra Bostonas ansambļa aktieriem iestudē koncertveida izrādi — Aspazijas "Vaideloti". Par to mākslinieks Jānis Cīrulis raksta: "Karaļmeitu Mirdzu tēloja Ilze Šedrika, ar savas lomas plānveidīgo izveidojumu un ar ļoti labu tēlojuma kāpinājumu pēdējā cēlienā turot skatītājus savā varā..." ("Latvija Amerikā", 1968. gada 23. martā). Ja augstāk minēto pasākumu režijas bijušas Reiņa Birzgaļa profesionālajās rokās, tad Austrumpiekrastes 2. latviešu studentu dienu gadījumā 1963. gadā Ilze Šedrika kopā ar Noru Kūlu sacer un iestudē īslugu-parodiju "Pērngad Bostonā", kas, izmantojot tolaik daudzinātas franču filmas "Pērngad Marienbādē" formātu, apskata aktuālos notikumus trimdas latviešu sadzīvē. Pirms Bostonas atstāšanas Ilze vēl pagūst piedalīties divos ALT Bostonas ansambļa iestudējumos — M. Zīverta "Varā" (1967) un V.S. Moma "Svētajā liesmā" (1969). Drīz pēc tam dzīvesbiedra darba apstākļi aizved Ilzi uz Sanfrancisko, kur rodas izdevība tēlot Mazā teātra izrādēs. Īpaši jāpiemin lomas H. Gulbja lugā "Kamīnā klusi dzied vējš" un M. Zīverta "Kaļostro Vilcē" (1974). Tai laikā Ilze sāk arī publicēties "Jaunajā Gaitā", rakstot galvenokārt par teātra jautājumiem. Turklāt, vairākus gadus viņa sagatavo īsu apskatu par žurnāla saturu angļu valodā, kas parādās uz aizmugures apvalka. Pēdējā dzīves posmā Ilze bija pievērsusies datoru zinātnei un iesaistījusies dažādos "saziņu tīklos", īpaši baltiešu tīklā BALT-L un latviešu tiklā "sveiks". Caur šiem saziņu tikliem ātri izplatījās Ilzes pēkšņās nāves vēsts, un tikpat ātri pienāca sēru apliecinājumi no dažādām pasaules malām.