Osvalds Lācis

Dzimis Rīgā kā tirgotāja dēls. Skolas gaitas sācis Aleksandra ģimnāzijā, bet beidzis Cesvaines ģimnāziju, kur viņa latviešu valodas skolotājs bijis Saulietis. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas O. Lācis Latvijas universitātē studē medicīnu, bet to nenobeidz, jo pārceļas dzīvot uz laukiem. Viņš pievienojas mākslinieku pulciņam "Kamols", kur lasa savus stāstus un dzejoļus. Kopš 1949.gada dzīvo Austrālijā. Īsti rakstniecībai O. Lācis pievēršas mūža otrā pusē, kad trimdas presē sāk parādīties viņa stāsti un dzejoļi. Viņa poēmu Barons godalgo LPB Austrālijas kopa, un to atsevišķā grāmatiņā 1958. gadā izdod Salas apgāds (Mintauts Eglītis) Sidnejā, 300 numurētos eksemplāros ar rakstnieka meitas Astras skaistām ilustrācijām. 1964. gadā LPB Austrālijas kopas apgāds izdod O. Lāča stāstu krājumu Mēs un viņas, kuram "piezīmes par autoru" bija rakstījis skolotājs Kārlis Freimanis. Šajās piezīmēs arī atrodam interesantu paša rakstnieka sevis raksturojumu: "Tādu, kāds esmu, mani veidojusi ne vien dzīve, bet arī vecāku gēni. Māte bija labsirdīga, līdzjūtīga savrupniece. Viņa mīlēja sirds un apkārtnes spodrību, puķes, putnu dziesmas, dzejas un mēnesnīcu un, protams, arī mani. Tēvs gluži pretēji, primitīvu spēku iemiesojums, kam katrā kustībā zem ādas redz muskuļus rotājamies. Viņš nebija ļauns, bet sakaitināts varēja kļūt bīstams savā nesavaldībā. Viņš nekad nelietoja saldu vārdu, bija atjautīgs, rupjš un nežēlīgs jokotājs, ciniķis un brāzmains līksmotājs. Māti, kas nebija no šīs pasaules, es dievinu vēl šodien. Tēvu, kuru toreiz bijos, apbrīnoju arvien vairāk. Viņu pretējās dabas pa daļai ir arī manī, bet nav sakusušas, tikai savijušās kā divkrāsainā auklā."

1968. gadā Tilta apgāds izdod O. Lāča stāstu un noveļu krājumu Ķīvīte un 1973. gadā — Rīgas kundziņš. Bez minētajām grāmatām periodikā izkaisīti vairāki O. Lāča stāsti un noveles. Savu pēdējo stāstu, kas iespiests Austrālijas Latvietī, rakstnieks vairs nepaspēja izlasīt. Krietns daudzums to palika rakstnieka rakstāmgalda atvilktnēs vēl nekur nepublicēti. Gribētos apgalvot, ka Osvalds Lācis bija mūsu trimdas stāstu meistars ar savu plūstošo un novadu vārdiem bagāto valodu. Viņa stāstu un noveļu tematika galvenokārt saistījās ar cilvēku kaislībām, sevišķi seksa laukā, kur parasti sieviete ir "stiprais dzimums", bet vīrietis "vērīgs introverts, maigs, neveikls un garīgi jūtīgs kā mimoza" (K. Freimanis). Tādējādi, izsekojot kaislību mutuļiem vīriešu un sieviešu attieksmēs, O. Lāča darbos parādījās arī cinisms, pat sarkasms. Tomēr tas viss it kā pārklāts ar tādu kā labvēlīgu smīniņu, pat smaidu, sak, ko lai dara, tāda ir dzīve un tādi mēs esam. Ja cinismu un sarkasmu atrodam rakstnieka darbos, tad viņš pats bija pati sirsnība un draudzība, bez jebkāda cinisma.

Pēdējā gaitā viņu izvadīja māc. V. Voitkus, prāvs draugu pulks un viņa divas meitas — Amanda un Astra ar ģimenēm. (Latvija Amerikā, 16.01.1982)