Ernests Rirdans

Laikraksta "Latvija" līdzstrādnieks. Miris Londonā.

-----

Ernests Rirdāns (īstā vārdā Rirdancis) dzimis Bukaišu pagastā kā mašīnista dēls. Pirmā kara beigu gados viņa intereses saista teātris, un viņš Krievijā latviešu bēgļu teātros parāda ievērojamas aktiera dāvanas. Teātrim arī vēlākos gados pieder viņa mīlestība. Boļševiku pirmā uzbrukuma laikā viņš pāriet fronti un ierodas brīvajā Latvijā. Viņš mācās Rīgas pilsētas amatniecības skolā un vēlāk Mākslas akadēmijā prof. R. Zariņa vadītajā grafikas klasē. Pamanīdams sava audzēkņa izcilo karikatūrista talantu, R. Zariņš pievērš viņa interesi šim žanram. Rirdāns kļūst par Zariņa tuvāko palīgu humoristiskajā žurnālā Svari, un sākot ar 1924. gadu Svaros bieži atrodami Rirdāna zīmējumi. Šogad Rirdāns tāpēc būtu varējis svinēt karikatūrista 30 gadu jubileju. Bet viņš vairījās no jubilejām, viņa 50 mūža gadi pagāja presē nepieminēti.  R. Zariņam esot ļoti aizņemtam akadēmijā un Vērtspapīru spiestuvē, Rirdāns pa laikam veic visus Svaru redakcijas darbus, bet kad izdevējs ilgu laiku nemaksā solīto algu, viņš paliek bez līdzekļiem studiju turpināšanai un konflikta dēļ viņam jāatstāj tiklab Svari, kā akadēmija. Pēc šī pagrieziena Rirdāns strādā satīriskajos žurnālos Lapsene, Sikspārnis, Pūces spieģelis, Dadzis. Arvien biežāk viņa zīmējumi parādās arī dienas presē. Ilgus gadus viņš ir žurnāla Aizsargs tehniskais redaktors un kādu laiku aizsargu spiestuves vadītājs.

1947. gada vasarā Rirdāns no Vācijas ierodas Anglijā, pāris gadus ir virtuves strādnieks nometnēs Hullā un Londonā. Londonas Avīzei tā gada rudenī sākot iznākt reizi nedēļā, viņš kļūst par vienu no darbīgākiem līdzstrādniekiem. Neaizmirstamas palikušas daudzās naktis, kad kopā ar viņu šķirbainā Pedingtonas istabā gāzes spuldzes gaismā vajadzēja gatavot laikraksta maketu fotokopējas iespiedumam. Rirdāns zīmēja virsrakstus un karikatūras, pēc dienas darba virtuvē gaiņādams miegu ar stipru kafiju, šo rindu rakstītājs līmēja teksta slejas un zīmējumus lielajās maketa lapās. Vēlāk kādu laiku viņš vadīja Londonas Avīzes ekspedīciju, bet ar 1951. gadu atmeta algas darbus un nolēma mēģināt dzīvot tikai no karikatūru, feļetonu un grāmatu ienākumiem. Pa laikam, kad maizes rieciens sadila pavisam plāns, viņš strādāja fabrikā un 1953. gadā dažus mēnešus uzkāpa uz kuģa par pavāra palīgu. Rirdāna pēdējo gadu dzīves stāsts ir ļoti līdzīgs citu trimdinieku gaitām. Bet tas, kas viņu atšķīra citu vidū bija viņa dziļā cilvēcība un labsirdīgums. Būdams visās lietās absolūti patiess un godīgs līdz pedantismam, viņš dziļi nīda frāžu varoņus, karjeristus un liekulības piesātinātu gaisu, ko nav viegli izvēdināt no trimdas mājokļiem. Trimda viņam likās kā rēgs un ļauns sapnis. Viņa karikatūrās izteikusies tā pati godīgā latviešu zemnieka dvēsele, kas cīnās pret visu nepatieso, liekulīgo, varmācīgo, šie karikatūru tēli ir tik dziļi iesakņojušies trimdinieku apziņā, ka Rirdānam pēdējos gados radušies daudzi sekotāji jaunajā mūsu karikatūristu paaudzē, ir izaugusi Rirdāna skola. (Londonas avīze, 20.08.1954)