Aleksandrs Ramanis

Ramaņa vārds cieši saistīts ar pirmo «Dienas Lapu», kura sāka iznākt 1886.gada oktobrī, nostādamās līdzās «Baltijas Vēstnesim», kas līdz tam laikam bija vienīgais dienas laikraksts. R. nāk no Bērzaunes, mūsu avīžniecības veterāna Aronu Matīsa dzimtenes. R. ilgākus gadus darbojās kā skolotājs Vidzemē dažādās vietās. Sākot no 1880. gada viņu sastop gan Vijciemā, gan Vietalvas Odzienā, Liezerē, Stukmaņos, Jumpravā un citur. No 1910. gada R. pārnāk Rīgā, lai piegrieztos te avīžniecībai. Kādus gadus viņš darbojās konservatīvās «Rīgas Avīzes» redakcijā. Pēc Latvijas valsts nodibināšanas R. atkal piegriežas skolas darbam un kādā Rīgas valsts ģimnāzijā māca latviešu valodu.
Sākot ar 1887. gadu «Dienas Lapā» (kuras redakcijā sēž Aronu Matīss) parādās daudz R. ievadrakstu, apcerējumu un rinda stāstu - «Vecu laiku kalpa vīrs», «Perigu Marija», «Vecie kaimiņi», «Kāpēc tu, krusttēv, neapprecējies?». Ramanu Aleksandra kā stāstu rakstnieka pcpulāritāti dibina 1890. gadā «Dienas Lapā» iespiestais stāsts «Meža bites«. Bet viņa stāstnieka talanta virsotni sasniedz iomāns «Liepēni», iespiests «Austrumā» 1890. gadā. Tas ir viens no vērtīgākiem deviņdesmito gadu romāniem, ar raksturīgām sava laika iezīmēm. Ideālisms un cildens nacionālisms. Romānā stāstījums rit smagi, bet varoņiem spēcīgs psiholoģisks motivējums un darbībā dziļi dvēseles konflikti. Netrūkst arī astoņdesmitiem gadiem piemītošā sentimentālisma, kas izvilka jūtīgam lasītājam asaru. R. pēdējie stāsti iespiesti «Rīgas Avīzē». («Nezāles», «Šķirti»), un «Dzimtenes Vēstnesī» («Bet pēc gadiem satiekoties», «Sirds nevarēja norimt tā». (1913.).  R. bez audzinātāja un rakstnieka darba ir vēl liels biškops. Tamdēļ ne vien savu stāstu virsrakstu tas izraugās no bišu dzīves, bet arī viņa personībā iemīt kas no bites: viņas klusums un darbīgums. R. ir daudz strādājis mūsu rakstniecības laukā, un tiklab «Liepēni», kā citi viņa labākie stāsti pelna, ka tos izglābtu no aizmirstības iespiežot atsevišķā grāmatā. (Burtnieks, 01.12.1931)