Dzidra Liliāna Zeltiņa

Dzimusi Jelgavā 1940.gada 1. novembrī kā trešais bērns ģimenē.  Piedzimšana mammai sagādāja veselības problēmas, 1,4 gadu vecumā mamma (Elza (Ērmane) France) nomira. Jelgavā dzīvoja tagadējā Pasta ielā, mammai piederēja augļu veikals tagadējās Pasta un Lielās ielas stūrī, kur viņa arī strādāja. Tevs bija dzelzceļa stacijas priekšnieks. Sakarā ar to, ka bija kara laiks un veikalos daudz ko nevarēja dabūt, pat zīdaiņu drēbītes, vecākais brālis Olafs, būdams ļoti apsviedīgs un mīlošs, nepieciešamās lietas sagādāja. Mātes veselība pasliktinājās un 1942.gada 3.aprīlī māte nomira ar tuberkolozi, kas viņai jau bija kopš jaunības gadiem, tādēļ viņa nevarēja īstenot savu sapni kļūt par operdziedātāju. Tieši pēc gada, 14 gadu vecumā nomira brālis ar meningītu. Apmēram pēc gada, tēvs apņēma par sievu 18 gadus jaunāko Liliju. Kopā ar jauno sievu emigrēja uz Vāciju, dzīvoja bēgļu nometnēs un vēlāk izšķīrās. Tēvs (Voldemārs Francis) viens emigrēja uz Austrāliju,Dzidra Liliāna tēvu tā arī vairs dzīvē nekad neredzēja.

1943.gada 13.septembrī krievu armija sabombardēja Jelgavu, atstājot gruvešu kaudzi un daudzus cilvēkus bez pajumtes, tai skaitā arī viņas ģimeni vien ar to kas  mugurā. Tēvs Dzidru L. un vecāko māsu Astrīdu aizveda pie savas mātes (Emīlijas (dzim. Štāle) Frances) uz '' Džūkstes '' pagasta  '' Kumbru'' mājām. Tēva mātei bija tam laikam bagāta un labiekārtota saimniecība. Saimniecībā bija gan uzbraucami tilti pie saimniecības ēkām,  mājā ūdensvads, stikla siltumnīcas, kūtī 40 govis un aramzeme 50 ha platībā. Latvijā saimniekiem krievu armija konfiscēja iedzīvi un mājlopus, vemāmiņa, glābjot savu un mazmeitu dzīvības, atvēra kūts durvis un palaida visu lielo ganāmpulku, paturot vien vienu govi un zirgu.

Džūkstē tajā laikā notika lielas kaujas starp krievu un vācu armiju. Tēva mātes mājās ienāca vācieši, savukārt viņas dzimtajās mājās ''Staltos'', kuras atradās 2 km attālumā, ienāca krievi.  Tas bija 1944.gada Ziemassvētku laiks, kad notika vissīvākās kaujas. Tieši tad vācieši lika pamest '' Kumbrus'' un braukt prom no mājām pajūgā ar nelielu daudzumu iedzīves. Viena no spilgtākajām  kara laika bērnības atmiņām ir kā vecāsmātes doto meduspodiņš bumbas trieciena viļņu  ietekmē tika uzsviests gaisā un saplīsa. Pam mežiem braucot, viņas nonāca Kalnciemā. Tur arī pavadīja 1944/1945.gada ziemu līdz karš beidzās. Tajā pašā laikā, kad norisinājās Ziemassvētku kaujas, vācieši atkāpjoties '' Kumbru'' mājas nodedzināja un palika tikai ''Stalti''. 

Pēc kara, mātes māte (Lidija Līna (dzim. Vācere) Ērmane) paņēma meitenes uz Jelgavu, tad sākās grūtais pēckara laiks, kad nebija nedz pārtikas, nedz apģērba. Ap šo laiku vectēvs (Eižens Ērmanis) nomira no '' rozes''. Bija noteikts stundu skaits, kas bija jānostrādā, lai novāktu drupas.  Tika ēstas kartupeļu miziņas un tas vēl bija labi, ja tādas atrada, kā arī vecmāmiņa izlūdzās ceptuvē sapelējušas miltu saslaukas, kuras sajauca ar ūdeni un izcepa. Vecmāmiņai bija jau ap 70 gadu, bet viņa naktīs strādāja par sargu, lai pabarotu meitenes.  Laimīgas bija tās reizes, kad bija rupjmaize, bet pēc tās bija jāizstāv 24 h ilga rinda. Tajā laikā viņas dzīvoja Dīķa ielā 24-9, kur guļvietā bija salmu maisi salikti. Nelielajā istabā kopā dzīvoja 6 cilvēki: vecmāmiņa, viņas māsa, viņas dēls Arvīds ar sievu Irmu, un Dzidra L. ar māsu Astrīdu. Lielākie prieki bija, kad mājās tika atnests puskilograms cukura.

Skolu sāka apmeklēt 1947.gada septembrī. Jelgavas 2. vidusskola bija nopostīta, līdz to atjaunoja pirmo skolas gadu mācījās Svētes ielas skoliņā. Otro klasi uzsāka atjaunotajā vidusskolā. Klasē bērniem bija utis un augoņi. Grāmatas vākoja avīzē, tās nesa drēbju maisiņos nevis mugursomās. Sākumā rakstīja uz avīžu baltajām maliņām, jo nebija burtnīcu. Daudziem trūka apavi, apģērbs, par sporta tērpiem nemaz nerunājot. Skolā komunistu skolotāja esot Dzidrai pateikusi, ka ienaidnieka bērniem nevajag ēst, savukārt cita izņēmusi no maka naudu un pateikusi, ka bērni ne pie kā nav vainīgi. Gandrīz katram skolēnam nebija viens no vecākiem un visi skolēni bija ļoti vienkārši. 

1954. gada pavasarī tika pabeigta septītā klase.  Mātes māte nomira 1955.gada 8.aprīlī. Dzidra dzīvoja kopā ar onkuli un viņa sievu. Rudenī sāka mācīties vakarskolas 8. klasē, jo pa dienu strādāja Jelgavas trikotāžas cehā par dzijas pinēju. Tur nostrādāja trīs gadus, vēlāk uzsāka darba gaitas ādas fabrikā par presētāju. 1959.gada jūnijā pabeidza vidusskolu un arī darbu ādu fabrikā. Vasarā sākās guļvietas meklēšana, jo palika bez mājām. Rudenī uzsāka apmācības Rīgā par vilciena pavadoni, brauca reisos Rīga- Maižeķi un Rīga- Sebeža. Tika nostrādāti 2-3 gadi. Vēlāk mājvietas mainījās un bija grūti atrodamas '' čekas'' ietekmē, tādēļ, ka tēvs dzīvoja ārzemēs un māsas vīra vecāki tāpat. 

1965.gadā iepazinās ar vīru Ilmāru Zeltiņu, apprecējās un pārnāca uz dzīvi Iecavā. 1980.gadā nopirka mājas '' Vētras'', kur izaudzināja divus bērnus Ilzi un Jāni. Māju izpirka, audzējot un pārdodot tulpju sīpolus un ziedus. 2000. gada 23. martā nomira vīrs Ilmārs. Ikdiena tika pavadīta strādājot pa dārzu, pārdodot neskaitāmus simtus diļļu buntes Lubānas tirgū. Vismīļākās smaržas bija  Dzintara '' Rīgas ceriņi'', kas atgādināja bērnības smaržu staigājot pa Jelgavu, garšoja šokolādes biezpiena sieriņi, smalkmaizītes, zivis. Kopumā bija ļoti saimnieciska. Ik gadu veidoja gada apskatu cik kur un kas iztērēts. Dungoja līdzi Larisas Mondrusas dziesmām kasetēs, kad bija labāks garastāvoklis cienīja klausīties Elvisa Preslija kasetes. Vismīļākā dziesma bija R. Paula '' Balta saule'', kas atgādināja jaunības dienu pastaigu gar jūru melnā samta kleitā. Mīlēja pabūt viena, cīnīties par netaisnību un brālīgi dalījās ar ēdienu.