Firss Sadovņikovs

Firss Sadovņikovs Rīgā dzimis Pirmās ģildes tirgotājs, ziedotājs.

Firss Sadovņikovs piedzima Rīgas sīkpilsoņu Mirona un Marfas Sadovņikovu ģimenē, kurai Rīgā piederēja nekustamais īpašums.

F. Sadovņikova tēvs nomira 1822. gadā, māte – 1827. gada vasarā. 

Viņi bija apglabāti Visu svēto kapsētā, kura, tāpat kā F. Sadovņikova vecāku kapi, nav saglabājusies. Tajā laikā F. Sadovņikovs jau dzīvoja Sanktpēterburgā un bija 1. ģildes tirgotājs.

Viņš parakstījās ar divkāršu uzvārdu – Sadovņikovs-Gerasimovs. Uzvārda otro daļu viņš, visticamāk, lietoja tādēļ, ka viņš mantoja sava saimnieka – Savas Gerasimova – uzņēmumu.

Sadovņikovam nebija bērnu, viņš bija ļoti bagāts, bet viņam bija dāsna sirds un viņš neatteicās palīdzēt nabagiem un trūkumā nonākušajiem – tā 1874. gadā rakstīja laikraksts “Rīgas Vēstis” (Рижский  вестник) sakarā ar pamatielikšanu Sadovņikova nespējnieku patversmei.

Būdams turīgs, bet bez bērniem, F. Sadovņikovs aizdomājās par to, kam pēc nāves atstāt savu bagātību. Jautājums zināmā mērā bija jau  atrisināts 1840. gadā, bet testamenta galīgais variants tapa 1850. gada 7. augustā. F. Sadovņikovs novēlēja kapitālu – 125000 rubļu –, nosakot, ka tad, kad no procentiem izaugušais kapitāls būs vienāds ar testamentā novēlēto kapitālu, uzcelt Rīgā, “kur esmu dzimis un kur atdusas manu mīļoto vecāku pīšļi, mūra patversmi nabagiem, veciem un slimiem pareizticīgajiem, kā arī skolu mazturīgo vecāku bērniem un arī baznīcu svētā mocekļa Firsa vārdā.

Saskaņā ar testamentu pazīstamiem  tirgotājiem bija jāizveido īpaša komiteja, kuras locekļi patversmes celtniecības gaitā  dotu visus saimnieciskos norādījumus un no kapitāla procentiem uzturētu nespējnieku patversmes iemītniekus, kā uzturētu arī skolu un baznīcu.

1866. gadā Lielās ģildes pareizticīgie Rīgas pilsoņi sāka veidot patversmes celtniecības komiteju. Komitejas sastāvā tika ievēlēti Pjotrs Bočagovs, Jegors Bičkovs, Vasilijs Bakaldins, kā arī papildlocekļi Nikolajs Makovskis, Jevtihijs Osipovs un Andrejs  Kamarins.

1868. gadā komitejā tika iekļauts Rīgas birģermeistars Heinrihs Julius Betfjūrs (Heinrich Julius Böthführ), viņu ievēlēja par komitejas priekšsēdētāju.

1870. gadā komiteja Visu svēto baznīcas tuvumā ieguva zemesgabalu patversmes celtniecībai.

1874. gadā komiteja uzdeva celtniecības darbus veikt mūrniekmeistaram Hermanam Barčam, celtniecības uzraudzība tika uzlikta pilsētas arhitektam Johannam Danielam Felsko (viņš bija arī šīs celtnes arhitekts) un komitejas locekļiem. Tajā gadā arī tika ielikti patversmes pamati – pēc to laiku mērogiem tā bija liela celtne.

Ēkā bija paredzētas telpas 128 nespējniekiem, telpas baznīcai, kā arī telpas pamatskolai (kurā mācības būs bez maksas) gan zēniem, gan meitenēm pa 40 katra dzimuma bērniem.

1876. gadā visa kompleksa – patversmes, baznīcas un skolas – celtniecība bija pabeigta.

Līdz Pirmajam pasaules karam patversmi uzturēja par līdzekļiem, kas ienāca no pamatkapitāla procentiem, tie bija 185000 rubļu.

1915. gadā  patversmes kapitāls bija 246700 rubļi procenta papīros un 1159 rubļi skaidrā naudā. Taču karadarbības un tās radītā sajukuma dēļ kapitāls gāja zudībā.

Tādēļ 1920. un 1930. gados patversme darbojās par Rīgas pilsētas līdzekļiem.

1936. gadā patversmes apgādībā bija 201 iemītnieks.

Svētā Firsa baznīcā dievkalpojumus noturēja virsmācītājs Jānis (Ivans) Žuravskis. Ēkā darbojās arī Rīgas 1. krievu pamatskola. Patversmes komitejā darbojās Aleksandrs Bočagovs, A. Gončarovs un Vladimirs Maksimovs.

1940. gadā patversmi, tāpat kā citas sabiedriskās organizācijas, padomju vara slēdza.