Armands Beļickis

Armands Beļickis nāca pasaulē 1967. gada 24. martā fiziķa un pedagoģijas zinātnieka Ināra Beļicka un inženieres-tehnoloģes Laimas Beļickas (dz. Mucenieces) ģimenē kā otrais bērns – brālītis māsiņai Inesei.

Armanda bērnība pagāja Juglā kopā ar ģimeni, kā arī laukos Vijciemā, Vestampkalnu  mājās pie mammas audžuvecākiem. Tur viņš jau no mazotnes iepazina lauku ikdienas ritmu, cilvēku sadzīvi, Kaucmindes tradīcijas un lauku mājās veicamos darbus. Arī dabas klātbūtni, Celītkalnu un netālos Gaujas līkločus. Armands bieži atcerējās, kā uz divriteņa stūres vedis pilnās piena kannas, lai pienotavā nodotu pienu, kā arī kā pieskatījis gaļas žāvēšanas procesu.

Skolas gaitas Armands uzsāka Juglas 34. vidusskolā. Papildus skolas gaitām Armands sāka apgūt zīmēšanu, kurai bija nozīme visā viņa tālākajā dzīvē. Vecāki esot pamanījuši, ka Armands pats no sevis zīmējis atvērtus lietussargus un tētis nolēmis viņu vest mācīties zīmēšanu Rīgas Pionieru pilī, kas toreiz bija skolēnu interešu izglītības centrs un atradās Rīgas pils daļā, kur šobrīd ir Latvijas Republikas Prezidenta biroja telpas.

Vēlāk ģimene no vienistabas dzīvokļa Juglā pārcēlās uz plašāku dzīvokli Imantā, Anniņmuižas bulvārī. Armands mainīja skolu, caur 45. vidusskolu drīz nokļūdams Rīgas 1. vidusskolā, leģendārā matemātikas skolotāja Daiņa Kriķa audzināmajā klasē, jo vecāki redzēja, ka Armandam labi padodas matemātika un arī visi pārējie priekšmeti. Armands cītīgi mācījās un sāka apgūt arī programmēšanu un iepazīties ar iespējām, ko piedāvāja LVU Skaitļošanas Institūts. Līdz mūža beigām viņš baudīja 1. vidusskolas  skolasbiedru draudzību.

1985. gadā kopā ar savu skolas solabiedru, vēlāko diplomātu Hardiju Baumani  Armands devās apgūt integrālo mikroshēmu projektētāja specialitāti uz Maskavas Elektronikas institūtu, kas atrodas Zeļenogradā, Piemaskavā. Arī tur grupasbiedri novērtēja gan viņa zināšanas, gan arī sabiedrisko aktivitāti, tomēr, sākoties Atmodas laikam, vide Krievijas augstskolā kļuva pārāk nomācoša, un 1989. gada rudenī Armands pārcēlās studēt uz Latvijas Valsts Universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti. Deviņdesmito gadu vidū Armands tika uzaicināts pasniegt datorprasmes Veselības ministrijas darbiniekiem, sākot arī sadarbību ar  farmācijas jomu, kur jau toreiz tika novērtētas viņa datorprasmes. Šajā laikā Armands uzsāka arī sadarbību ar Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeju, un kļuva par Zāļu ētikas komitejas locekli. 

Studiju laikā Maskavā Armands iepazinās ar citiem tur studējošajiem latviešiem. Atjaunojoties Latvijas neatkarībai, darbību Latvijā atjaunoja arī akadēmiskā vienība Austrums. Pateicoties Maskavā iedibinātajiem kontaktiem, un visupirms austrumietim Aināram Dimantam, Armands tika uzaicināts iestāties Austrumā. 1995. gadā, kad Austrums Pētera Stradiņa vadībā svinēja 110-gadi, Armands pildīja sekretāra amatu. 

Atgriezies Latvijā, brīvajā laikā Armands palīdzēja vecākiem būvēt vasarnīcu Misā un apguva dravnieka prasmes. 

Gan studiju laikā strādājot Rīgas Pusvadītāju ierīču ražošanas apvienībā "Alfa" pie mikroshēmu ražošanas, gan pēc tam LU Matemātikas un informātikas institūtā Armandam bija iespēja attīstīt savu interesi par visu, kas saistīts ar datoriem. Turklāt trimdas austrumiešu Austrumam dāvinātais, tolaik ļoti jaudīgais dators bija nonācis Armanda pārziņā un tika ļoti aktīvi izmantots. Visvairāk Armandu interesēja datora mākslinieciskās iespējas. To varam redzēt gan Austruma Austraskoka logo, gan arī viņa pedantiski izveidotajā vairāku Latvijas medicīnas vēsturē nozīmīgu grāmatu datorsalikumā. Armandam patika izsmalcinātība un detaļas gan dabā, gan cilvēkos. Tajā pat laikā viņš bija ļoti vienkāršs un pieticīgs. Viņš bija gudrs, bet nebija lepns. (Austrumiešiem varētu būt interesanti, ka šis ir citāts no vb. Jāņa Kupļa.) Pateicoties savām valodas dotībām, tiešumam un humora izjūtai, viņš bija saistošs un atmiņā paliekošs sarunbiedrs gan latviski, gan krieviski, gan angliski.

Darbojoties Austrumā, sadraudzības pasākumos ar studenšu korporāciju Daugaviete, Armands satika dzīvesbiedreni Līgu (dz. Rozenberga) un 1998. gadā viņi salaulājās Dubultu Ev.lut. baznīcā. Armandam kļūstot par jūrmalnieku, ģimenē drīz vien nāca pasaulē dēli Edgars un Artis. 

Liels un svarīgs posms Armandam bija viesu mājas “Rezidence Kurzeme” (sākotnēji “Reņģes”) radīšana no pussagruvušas ēkas līdz skaistam īpašumam Strazdes pagastā, kurš bija viņa zīmēts, izplānots un vadīts projekts. Tur viņš ielika savu sirdi un līdz pēdējam interesējās par tur notiekošo.

Darba gaitas Armands turpināja, mācot datorzinības gan Mācību komercfirmā, gan vēlāk arī visās Latvijas bibliotēkās, lai nodrošinātu Geitsu fonda atbalstītās programmas “Trešais tēva dēls” ieviešanu. Visur viņš baudīja bibliotekāru atzinību, jo bija ieinteresēts un bezgala pacietīgs. 

Armanda pēdējā darbavieta bija privātā vidusskola “Klasika”, kur viņš pasniedza datorzinības.

Paralēli Armandu bija uzrunājusi kāda Latvijas laika karalietu ministra Ducena radiniece ar lūgumu saglabāt Latvijas Republikas 1. Saeimas deputāta, apsardzības ministra, prokurora un austrumieša Jāņa Ducena piemiņu, ar ko Armands aizrāvās un ar austrumiešu atbalstu (vb. Mārtiņš Tarlaps) sakārtoja Ducena kapavietu Meža kapos Rīgā. 

Diemžēl, Armanda daudzo talantu īstenošanu arvien nepatīkamāk sāka traucēt slimība un viņš nevarēja aktīvi turpināt darba gaitas. Cik varēja, viņš aktīvi vadīja automašīnu un bija priecīgs, to darīt gan palīdzot ģimenei, gan citiem. Šajā posmā Armands pievienojās partijas “Jaunā vienotība” Jūrmalas nodaļai, kas kļuva par viņam svarīgu domubiedru un draugu kopienu. 

Armands priecājās par putniem un katru mazo puķīti, interesējās par senlatviešu leģendām, un domās nebaidoties pētīja zvaigžņu telpu.

2026. gada 13. aprīlī Armands devās mūžībā.